Es ielaidu draudzeni pa nakti, bet viņa manu Rīgas dzīvokli izīrēja svešiniekiem

Viņa uzradās tieši tā, kā mēdz uzrasties lielākās nepatikšanas – negaidīti un brīdī, kad modrība bija iemidzināta. Ziņa lietotnē WhatsApp iekrita svētdienas rītā, kad es, ietinusies mīkstā halātā, lēnām maisīju auzu pārslu putru un baudīju brīvdienas klusumu.

“Laine, čau! Man te pilnīgs vāks. Vai drīkstu pie tevis patverties uz pāris dienām?”

Es pārlasīju ziņu vēlreiz. Dace. Tā pati Dace, ar kuru mēs pirms desmit gadiem kopmītnēs dalījām pēdējo iepakojumu roltonu, sapņojām par spīdošu karjeru un kopā pirkām pirmos modernos telefonus uz nomaksu. Toreiz mēs bijām kā viens vesels. Taču pēc studijām mūsu ceļi aizvijās pretējos virzienos: viņa izvēlējās “stratēģiskas” laulības ar turīgu uzņēmēju, bet es apprecējos aiz lielas un naivas mīlestības. Dzīve ātri vien parādīja, ka neviens no šiem variantiem nav apdrošināts pret vētrām.

“Kas noticis?” – es attraucu, jūtot dīvainu nemieru pakrūtē. “Vēlāk izstāstīšu. Tikai lūdzu, sakies, ka drīkstu. Burtiski uz divām naktīm,” viņa rakstīja.

Mums, sievietēm, piemīt šis pašiznīcinošais instinkts – glābt. Īpaši tos, kuri reiz mums bijuši dārgi. Es nezināju, ka šis “jā” būs sākums manam lielākajam murgam.

Nebeidzamais viesmīlības slazds

Dace ieradās tās pašas dienas vakarā. Kad viņa izkāpa no taksometra ar milzīgu, smagu čemodānu, manī ierunājās intuīcija: tas neizskatās pēc “pāris dienām”. Viņas acis bija sarkanas no asarām, taču grimam un svaigajam manikīram nebija nevienas skrambas. Viņa joprojām smaržoja pēc tām pašām dārgajām, saldeni asajām smaržām, kas man vienmēr asociējās ar bezrūpīgu jaunību.

— Viņš mani vienkārši nolika fakta priekšā, — viņa teica, metot dārgo kažokādas jaku uz mana nelielā priekšnama krēsla. — Pateica, ka mums vajag “pauzi”. “Pauze” – tas ir glīts vārds nodevībai un attiecību beigām. Es viņu apskāvu, pagatavoju tēju un klusībā rēķinājos, ka mans viesistabas dīvāns uz kādu laiku vairs nebūs brīvs.

Pirmā nedēļa pagāja mierīgi, mierinot un klausoties viņas stāstos par vīra netaisnību. Otrā nedēļa jau ienesa izmaiņas – es pieradu pie viņas kafijas krūzēm, kas palika neizmazgātas, pie viņas neskaitāmajiem kosmētikas flakoniem, kas okupēja vannas istabu, un pie viņas jautājumiem: “Klausies, es aizņēmos tavu zīda blūzi, tu taču neiebilsti?” Mana pacietība tika stiepta kā gumija, bet es klusēju.

Tikšanās, kuru es negaidīju

Pagāja trīs nedēļas. Kādā pirmdienas pēcpusdienā es atgriezos no darba agrāk nekā parasti. Piegājusi pie durvīm, es konstatēju, ka tās ir aizslēgtas no iekšpuses ar drošības ķēdi. Caur durvīm bija dzirdamas balsis. Tur bija Dace un vēl kāda sieviete. Viņas par kaut ko dedzīgi diskutēja.

Atvērusi durvis, es ieraudzīju ainu, kas mani burtiski paralizēja. Manā virtuvē pie galda sēdēja Dace un nepazīstama sieviete ar lietišķu mapīti rokās. — O, Laine, tu jau mājās? — Dace ne mirkli nesamulsa. — Iepazīsties, šī ir nekustamo īpašumu aģente. Mēs te skatāmies, kā labāk pārkārtot telpu. Ja es īrēšu uz ilgāku laiku, vai mēbeles drīkstēs mainīt?

— Ko nozīmē “īrē”? — es jautāju, jūtot, kā asinis sāk vārīties. Aģente pasmaidīja savu profesionālo, auksto smaidu: — Jūs taču esat dzīvokļa saimniece? Dace teica, ka viss ir sarunāts. Viņa man jau iesniedza jūsu pases datus līguma sagatavošanai. Vajadzīgs tikai jūsu paraksts kā galvotājai, lai viņa varētu šeit oficiāli reģistrēt savu uzņēmējdarbību.

Es stāvēju istabas vidū, joprojām turot rokās pārtikas maisiņu. Pases dati. Paraksts. Tajā brīdī man atmiņā uzausa aina no pagājušās nedēļas, kad Dace “lūdza palīdzēt aizpildīt pieteikumu jaunajai klienta kartei” un palūdza nofotografēt manu pasi “drošībai”.

Aģente, sajūtot pieaugošo spriedzi un saprotot, ka šeit kaut kas nav kārtībā, ātri atvadījās un pazuda. Mēs palikām divatā. — Dace, ko, pie velna, tu dari? — mans balss trīcēja. — Laine, beidz drāmu. Es tikai gribēju sakārtot savu dzīvi, bet bez stabila galvotāja šajos laikos neviens līgumu neslēdz. Tev ir ideāla kredītvēsture un darbs. Uzliktu tavu parakstu, un es pati visu maksātu. Tu pat nepamanītu.

 

Nodevības bumerangs

Nākamajā rītā Dace bija prom. Uz ledusskapja bija pielīmēta zīmīte: “Viss ir kārtībā, neuztraucies. Rīt tiksimies un es visu paskaidrošu. Dokumenti pie manis.” Viņa neatgriezās ne rīt, ne aizparīt.

Pēc divām dienām man piezvana mana īstā dzīvokļa saimnieks. — Laine, es nesaprotu jūsu rīcību. Kāpēc esat izlikusi manu dzīvokli apakšīrē bez saskaņošanas? Un kāpēc tur jau saimnieko sveši cilvēki? Man aizmetās elpa. Saimnieks atsūtīja video ziņu. Manā dzīvoklī atradās svešas kastes, citas mēbeles un kāda sieviete ar mazu bērnu, kura ticēja, ka ir tikko noīrējusi mājokli no “Vikas” – tā Dace bija stādījusies priekšā.

Dace bija pamanījusies ne tikai izmantot manu pasi, bet arī viltot manu parakstu uz viltota apakšīres līguma. Viņa bija ielikusi sludinājumu, paņēmusi no izmisušiem cilvēkiem drošības naudu un īri par trim mēnešiem uz priekšu, un pēc tam vienkārši izgaisusi. Un izgaisusi tik profesionāli, ka pat viņas vīrs apgalvoja, ka nezina viņas atrašanās vietu.

Tiesiskais strupceļš un “brīvprātīgā” vaina

Pirmo nakti pēc šī atklājuma es negulēju. Sirds dauzījās kā negudra. Nākamajā rītā es devos uz policijas iecirkni. Dežurējošais inspektors, kura sejas izteiksme liecināja, ka viņš ir redzējis visu, lēni rakstīja manu iesniegumu. — Vai jūs pati viņai iedevāt pases foto? — viņš jautāja. — Jā, bet… — Nu re. Paša roka devusi. Tas sarežģī lietu. Krāpšana ir jāpierāda, bet jūsu brīvprātīgā dokumentu nodošana situāciju padara par civiltiesisku strīdu, nevis krimināllietu.

Es izgāju no iecirkņa pilnīgā bezspēcībā. Ārā sniga slapjš sniegs, un man šķita, ka pasaule ir sabrukusi. Mani bija apzaguši nevis naudas dēļ, bet gan uzticības dēļ. Pēc nedēļas sākās nākamais vilnis – bankas paziņojumi un rēķini par komunālajiem pakalpojumiem no citām adresēm, kur Dace, izmantojot manu identitāti, bija pamanījusies noformēt ātro kredītu līgumus un pat abonementus.

Es aizbraucu uz savu dzīvokli, kurā joprojām dzīvoja tie apkrāptie cilvēki. Pie durvīm man pavēra jauna sieviete, turot rokās manu identitāti – viltotu līgumu. — Es esmu īstā Laine, — es teicu, rādot savus dokumentus. Sieviete nobālēja. Viņa saprata, ka ir zaudējusi savus pēdējos iekrājumus, bet es sapratu, ka esmu pazaudējusi savas mājas mieru.

Absurda virsotne un skaudrā mācība

Divus mēnešus es pavadīju murgainā skrējienā starp policiju, bankām un juristiem. Visi raustīja plecus. “Meklējiet pati,” viņi teica. “Iesniedziet prasību tiesā.” Bet kā lai iesūdz kādu, kurš neeksistē nevienā deklarētajā adresē?

Un tad Dace piezvanīja. No aizklāta numura. — Lainīt, lūdzu, nedusmojies. Man tiešām dega zeme zem kājām. Es atdošu katru centu, tiklīdz man būs iespēja. Es pašlaik esmu… nu, grūtos apstākļos. — Kur tu esi? — es jautāju, ieslēdzot sarunas ierakstīšanu. — Tālu. Viss nokārtosies, apsolu.

Klausoties viņas balsī, es pēkšņi sapratu – nekas nenokārtosies. Cilvēks, kurš saka “atdošu”, bet neinteresējas, kā tu šobrīd iztiec pēc viņa nodevības, nav draugs. Viņš pat nav cilvēks, kurš jūt nožēlu. Viņš ir vienkārši plēsējs, kurš meklē nākamo upuri.

Es nosūtīju ierakstu policijai, bet tas neko daudz nemainīja. Pagāja pusgads, līdz es beidzot varēju uzelpot. Es pārvācos uz jaunu mājokli, nomainīju pases datus un uzliku visiem saviem kontiem maksimālo aizsardzību. Taču vislielākās izmaiņas notika manī pašā.

Jaunās robežas

Mana mamma reiz teica: “Meitiņ, tu esi kļuvusi cietāka. Tu vairs nesmaidi tā, kā agrāk.” Es viņai atbildēju: “Nē, mammu. Es vienkārši iemācījos aizvērt durvis.”

Es vairs nejūtu pienākumu glābt katru “nelaimes putnu”, kas klauvē pie mana sliekšņa. Es vairs nesūtu savas pases kopijas pat pašām uzticamākajām iestādēm bez pārliecības, kam tās tiks izmantotas. Nesen es Daci satiku nejauši – lielveikalā. Viņa stāvēja pie dārgu rokassomu stenda, koši smējās un runāja pa telefonu. Ieraudzījusi mani, viņa uz mirkli sastinga, bet tad mēģināja uzlikt savu parasto masku.

— Laine, ak dievs, kā es gribēju tev piezvanīt… — Nevajag, Dace, — es viņu pārtraucu. — Esmu priecīga redzēt, ka tev viss kārtībā. Viss pārējais ir palicis pagātnē. — Tu esi mainījusies, — viņa pasmīnēja, vērojot mani ar tādu kā nicinājumu. — Jā. Tagad es vairs neesmu “Lainīte”. Tikai Laine.

Secinājumi: Kā neuzķerties uz “Daces” āķa?

No šī sāpīgā stāsta esmu guvusi vairākas mācības, kuras vēlos nodot tālāk ikvienam, kurš tic draudzības spēkam:

Dokumentu drošība: Nekad, nekādos apstākļos neuzticiet savas pases foto vai kopiju trešajām personām “pieteikuma aizpildīšanai”. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ar vienu foto pietiek, lai noformētu līzingus un kredītus.

Galvotāja loma: Ja kāds lūdz kļūt par galvotāju, viņš faktiski lūdz jūs uzņemties viņa finansiālo nastu. Ja cilvēks nav spējīgs pats nokārtot savas saistības, viņš nebūs spējīgs tās segt arī tad, kad tās kļūs par jūsu problēmu.

Viesmīlības robežas: “Pāris dienas” ir jādefinē kalendārā. Ja viesis nepārvācas pēc noteiktā laika, ir jābūt drosmei pateikt “nē”. Čemodāns ir pirmais signāls, ka plānotā uzturēšanās būs ilgāka.

Līgumu pārbaude: Ja izīrējat mājokli, regulāri pārliecinieties, vai tur nenotiek neatļauta apakšīre. Komunicējiet ar kaimiņiem – viņi parasti pamana svešas sejas pirmie.

Dace man iemācīja vissvarīgāko – uzticība ir jānopelna, nevis jādāvina aiz nostalģijas par kopmītņu laikiem. Tagad, kad kāds man jautā: “Vai varu pie tevis palikt uz pāris dienām?”, es pasmaidu un atbildu: “Varbūt. Bet šoreiz bez čemodāniem un bez pases foto.”

Jo mana dzīve vairs nav bezmaksas viesnīca tiem, kuri neprot novērtēt atvērtas durvis. 💔

Mācība bija dārga, bet nepieciešama. Ja nebūtu Daces, es, iespējams, joprojām būtu tā pati naivā Laine, kura tic, ka visi cilvēki ir labi pēc definīcijas. Tagad es zinu savu cenu. Un es zinu, ka “pāris dienas” patiesībā ir par to, cik ilgi tu ļauj citiem baroties no tavas enerģijas un uzticības. Novēlu viņai visu labo, tikai – lai tas notiek ļoti tālu no manas dzīves telpas.