Starp mūsu ģimeni un Veras kundzi izveidojās ideāla sapratne. Vasara paskrēja vienā mirklī, un visi bija priecīgi. Sirmgalve tika pie naudiņas, bet bērni bija pilnvērtīgi atpūtušies. Turklāt Veras kundze mums līdzi uz pilsētu iedeva svaigus un konservētus dārzeņus.
Pēc vairākiem gadiem sirmā sieviete mums bija kļuvusi gandrīz par miesīgo vecmāmiņu. Vīrs regulāri veda viņai nepieciešamos medikamentus un produktus, ko ciematā nevarēja dabūt.
Bet kādu dienu man neizdevās sazināties ar vecmāmiņu, jo viņas tālrunis neatbildēja.
Mēs nekavējoties visu pametām un traucāmies uz ciemu. Izrādījās, ka Veras kundze ir smagi saslimusi un vairs nevarēja nedz saimniekot, nedz parūpēties par sevi. Ģimenes padomē tika nolemts vecmāmiņu ņemt pie sevis uz pilsētas dzīvokli. To mēs arī izdarījām – nevarēja taču atstāt večiņu vienu.
Vecmāmuļa nodzīvoja vēl vienu gadu. Jā, šis laiks mums visiem bija grūts. Aprūpēt nevarīgu cilvēku nebija viegli. Bet dvēselē mums pret viņu bija siltums un mīlestība. Veras kundze centās nebūt mums par nastu. Viņa pieskatīja bērnus, cepa pankūkas un plācenīšus. Viņas klātbūtne lika mājiniekiem justies labi un priecīgi.
Bet pēc tam, kad Veras kundze aizgāja mūžībā, mūs piemeklēja pavisam negaidīts pārsteigums – nelaiķe bija novēlējusi mums ne tikai savu māju ciematā, bet arī līdzekļus, kurus gadu gaitā viņai bija izdevies ietaupīt, par spīti grūtajai iztikšanai.
Tā mēs tikām pie negaidīta mantojuma. Ikreiz, kad apmeklējam Veras kapu, mēs viņai pateicamies no visas sirds.
Lūk, kāds brīnišķīgs stāsts. Tātad brīnumi notiek! Tagad katru vasaru varam pavadīt skaistā lauku mājā.
Ja tev patika šis aizkustinošais stāsts, lūdzu, padalies tajā ar draugiem sociālajos tīklos!