Mēs bieži izturamies pret saviem bērniem kā pret trauslu stiklu: sargājam, raizējamies un cenšamies kontrolēt katru soli. Taču laiks iet, un kādu dienu viņi kļūst par pieaugušiem cilvēkiem ar saviem uzskatiem un lēmumiem.
Šajā posmā vecāki mēdz saskarties ar jaunu realitāti: reizēm labestība un piekāpšanās vairs netiek uztverta kā rūpes, bet gan kā pašsaprotama parādība.
Daudzi no mums kopš bērnības ir ticējuši formulai: “paciet, saproti un piedod – tad ģimenē būs miers”. Tomēr prakse rāda, ka attiecībās ar pieaugušiem bērniem svarīgāk par nebeidzamu pacietību ir spēja mierīgi pateikt “nē”.
Tas nav egoisms, bet gan nobriedusi pozīcija, kas palīdz saglabāt savstarpēju cieņu ilgtermiņā.
Lūk, piecas jomas, kurās ir vērtīgi saglabāt veselīgas robežas.
1. Mīlestība nav veids, kā izdarīt spiedienu
Reizēm attiecībās iezogas manipulācijas, piemēram: “Ja tu mani mīli, tev ir pienākums palīdzēt.” Šādā brīdī ir svarīgi atcerēties, ka mīlestība nav mērāma naudā, pakalpojumos vai gatavībā vienmēr piekrist.
Radniecība nepadara vecākus par citu vēlmju izpildītājiem. Cilvēks, kurš patiesi mīl un ciena savus vecākus, nepārtrauks attiecības tikai tāpēc, ka būs saņēmis atteikumu vai dzirdējis personīgu viedokli.
2. Atteikšanās no vainas apziņas
Daudzi vecāki jūtas vainīgi par lietām, ko viņi varbūt nav paspējuši sniegt bērna bērnībā. Vainas apziņa ir slikts padomdevējs – tā bieži kļūst par sviru, ar kuru pieauguši bērni var ietekmēt vecāku lēmumus.
Reizēm mierīgs un pamatots “nē” ir vienīgais veids, kā atjaunot līdzsvaru un parādīt, ka vecāku dzīve un vēlmes ir tikpat vērtīgas kā bērnu vajadzības.
3. Skaidrs dalījums starp “mans” un “mūsu”
Vai ģimenē visam jābūt kopīgam? Ne vienmēr. Cieņa sākas ar mazām lietām. Ja pieaudzis bērns aizņemas naudu – viņam tā ir jāatdod. Ja lieto vecāku mantas – ir jājautā atļauja.
Personīgo robežu ievērošana pat sīkumos palīdz izvairīties no sajūtas, ka vecāki tiek uztverti kā neizsmeļams resurss. Skaidrs robežu sadalījums palīdz saglabāt vienlīdzību un cieņu abu pušu starpā.
4. Tiesības uz savu dzīvesveidu
Pieauguši bērni mēdz dot padomus, taču viņiem nevajadzētu diktēt, kā vecākiem dzīvot, ko pirkt vai kā pavadīt brīvo laiku. Kontrole, kas ietērpta “rūpju” maskā, joprojām paliek kontrole.
Ja jums ir ērts noteikts dzīvesveids, neļaujiet to apšaubīt tikai tāpēc, ka tas neatbilst bērnu mūsdienu standartiem. Robežas šajā jomā nav aukstums, bet gan cieņas izpausme pret savu personību.
5. Atbildības sadalīšana
Neretā situācija ir tāda, ka pieauguši bērni mēģina pārlikt uz vecāku pleciem lēmumus, par kuriem viņiem būtu jāatbild pašiem: darba meklējumi, finanses vai personīgā dzīve.
Patiesas rūpes ir iemācīt bērnam patstāvību, nevis mūžīgi būt par “drošības tīklu”, kas glābj no visām kļūdām. Zriedums nāk tad, kad cilvēks pats pieņem savu lēmumu sekas.
Secinājums
Kāds sēns austrumu teiciens vēsta: “Cilvēkam piedod tik ilgi, kamēr nesāk viņu ienīst.” Tāpēc ir tik svarīgi nebūt bezgalīgi piekāpīgam. Patiesa mīlestība pret pieaugušiem bērniem nozīmē neļaut viņiem neapzināti graut jūsu dzīvi, bet gan mācīt viņiem atbildību un savstarpēju cieņu.
Galu galā – tieši uz šiem pamatiem balstās visstiprākās un siltākās ģimenes saites.
