Līga vienmēr bija ticējusi, ka mīlestība ir viss, kas nepieciešams, lai izveidotu patiesi stabilas un ilgstošas attiecības.
Viņa sapņoja par skaistu un siltu ģimeni, kurā valdītu saprašana, savstarpējs atbalsts un bezgalīgs prieks, kur katra diena būtu piepildīta ar mīlestību un harmoniju. Taču, kad viņa apprecējās ar Kārli, viņa drīz vien saprata, ka dzīve nav tik vienkārša, kā viņa to bija iedomājusies.
Kārlis šķita īsts ideāls — vīrietis, kuram piemita pievilcība, šarms un visas tās īpašības, ko Līga vienmēr bija meklējusi partnerī. Viņi satikās universitātē, un drīz pēc tam viņš ierosināja laulību. “Mūsu dzīve kopā būs visbrīnišķīgākais piedzīvojums,” viņš teica, stāvot pie viņas durvīm pēc viņu pirmās kopīgās nakts. Sajūsmas un satraukuma pārņemta, Līga piekrita, ticot, ka viņu nākotne būs ideāla.
Taču pēc laulības viss sāka mainīties. Kārlis bieži pavadīja stundas darbā, un, kad viņš beidzot bija mājās, viņa bieži sastapās ar viņa slikto garastāvokli un noslēgtību.
Līga centās saglabāt mieru, pacietīgi mēģinot izprast viņa problēmas un nodrošināt mājās to siltumu un harmoniju, ko viņš tik ļoti meklēja. Viņa saprata, ka mīlestība vien nepietiek — patiesa laime prasa arī sapratni, kompromisus un pacietīgu darbu abpusēji.
Viņai šķita, ka, ja viņa parādīs pietiekami daudz pacietības un sapratnes, viņi atkal atradīs līdzsvaru. Bet drīz viņa pamanīja, ka viņu attiecības kļūst par rutīnu. Viņa juta, ka viņai jāmazina sevi, lai apmierinātu viņa vajadzības un vēlmes, vienlaikus ignorējot savas.
Reiz viņa pārdomāja, kā jūtas, un saprata, ka vairs nesajūt to pašu mīlestību un aizrautību, kas sākotnēji viņus saistīja. Viņai šķita, ka viņa dzīvo vienatnē attiecībās, kurās viņa ir nesaprasta un neizprasta. Viņas dzīve bija kļuvusi par vieglu fona skaņu Kārļa dzīvē — viņa pati bija pazudusi viņa ēnā. Ar katru dienu viņa juta, ka izzūd, ka vairs nav tā sieviete, kuru viņš apprecēja.
Kārlis nekad īsti neieklausījās viņas izjūtās. Katru reizi, kad viņa centās runāt par savām vajadzībām un vēlmēm, viņš aizbildinājās ar darbu, nogurumu vai vienkārši viņu ignorēja.
Viņa sāka justies kā viņa dzīves priekšmets, nevis līdzvērtīgs partneris. Mīlestība, ko viņa bija iedomājusies, izrādījās tikai ēna no sākotnējiem sapņiem, kas agrāk viņu abus saistīja.
Gadiem ejot, attiecības kļuva vēl dziļākas un drūmākas. Līga vairs neredzēja jēgu turpināt šo dzīvi, kas šķita tukša, bezcerīga un nosmakstoša. Viņa juta, ka ir pilnībā zaudējusi pati sevi, cenšoties būt “ideālā sieva”, kādu viņš gaidīja. Taču viņai nebija ne spēka, ne drosmes atzīt, ka attiecības ir beigušās.
Viņa baidījās no sabrukuma, no sabojātām cerībām un no tā, ka, ja aizies, viņai vairs nebūs nekā.
Viņa arī baidījās no sabiedrības sprieduma, no tā, ko domās ģimene un draugi. Līga juta, ka nav atpakaļceļa, bet vienlaikus apzinājās, ka dzīvo kā ieslodzīta savās paša rokās uzliktās ķēdēs.
Visbeidzot, pēc ilgiem mēnešiem, kas šķita kā gadi, Līga pieņēma smagu un sāpīgu lēmumu. Viņa atcerējās vecmāmiņas vārdus: “Lai arī cik grūti būtu iet uz priekšu, nekad nepaliec vietā, kas tev dara pāri.” Viņa saprata, ka, ja vēlas atgūt savu dzīvi un patieso laimi, jāiznāk no šīm attiecībām. Viņai bija jāpamet doma, ka dzīve ir citu kontrolēta, un jāuzsāk ceļojums, kas ļaus atkal iepazīt pati sevi un atklāt savu patieso spēku.
Kārlis, protams, bija šokēts. Viņš centās pārliecināt Līgu, ka problēmas var atrisināt, bet viņa bija pārāk izsmelta un pārliecināta, ka, ja paliks, dzīve turpināsies vienveidīgā rutīnā, kas nesniegs neko jaunu. Viņa saprata, ka jābūt drosmei iet uz priekšu un meklēt savu laimi, pat ja tas nozīmē sāpīgas pārmaiņas. Viņa pieņēma lēmumu, kas bija viņas dzīves lielākais izaicinājums, un pirmo reizi juta, ka tas patiešām ir viņas izvēle. Viņa saprata, ka nevar gaidīt, lai kāds cits izglābtu viņas dzīvi.
Līga pārcēlās uz savu dzīvokli, lai uzsāktu jaunu dzīvi, un sākumā viņu pārņēma šaubas un trauksme.
Viņa bieži jautāja sev, vai nav pieļāvusi kļūdu, taču katru dienu atklāja kaut ko jaunu par sevi — kāda viņa patiesībā ir bez Kāra, bez uzspiestām gaidām un ierobežojumiem. Viņa sāka nodarboties ar lietām, kas viņai patika — iepazīt jaunas vietas, lasīt grāmatas, veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri atbalstīja viņu par to, kas viņa ir.
Pamazām Līga atguva pašapziņu. Viņa vairs nejuta, ka kāds cits raksta viņas dzīves scenāriju. Viņa saprata, ka laime nav atkarīga no cita cilvēka, bet gan no viņas spējas radīt savu dzīvi. Viņa atkal sāka sapņot, un tagad sapņi skāra nākotni, ko viņa pati veidoja, nevis pagātni, kas bija aiz muguras.
Gadiem vēlāk, kad Līga sēdēja kafejnīcā ar savu jauno draugu, viņa atcerējās laikus, kad bija domājusi, ka nekad vairs nevarēs sākt no jauna. “Es esmu laimīga,” viņa domāja. “Es dzīvoju savu dzīvi, un šī ir mana izvēle.”
Tas bija viņas vislielākais sasniegums — atgūt dzīvi, kuru viņa bija pazaudējusi. Viņa vairs nebija tikai sieviete kāda dzīvē — viņa bija sieviete, kas bija atradusi sevī spēku dzīvot savu dzīvi pilnībā.
