Šis lēmums bija viņas dzīves lielākais izaicinājums, un pirmo reizi juta, ka tas patiešām ir viņas izvēle. Viņa saprata, ka nevar gaidīt, lai kāds cits izglābtu viņas dzīvi.
Līga pārcēlās uz savu dzīvokli, lai uzsāktu jaunu dzīvi, un sākumā viņu pārņēma šaubas un trauksme.
Viņa bieži jautāja sev, vai nav pieļāvusi kļūdu, taču katru dienu atklāja kaut ko jaunu par sevi — kāda viņa patiesībā ir bez Kāra, bez uzspiestām gaidām un ierobežojumiem. Viņa sāka nodarboties ar lietām, kas viņai patika — iepazīt jaunas vietas, lasīt grāmatas, veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri atbalstīja viņu par to, kas viņa ir.
Pamazām Līga atguva pašapziņu. Viņa vairs nejuta, ka kāds cits raksta viņas dzīves scenāriju. Viņa saprata, ka laime nav atkarīga no cita cilvēka, bet gan no viņas spējas radīt savu dzīvi. Viņa atkal sāka sapņot, un tagad sapņi skāra nākotni, ko viņa pati veidoja, nevis pagātni, kas bija aiz muguras.
Gadiem vēlāk, kad Līga sēdēja kafejnīcā ar savu jauno draugu, viņa atcerējās laikus, kad bija domājusi, ka nekad vairs nevarēs sākt no jauna. “Es esmu laimīga,” viņa domāja. “Es dzīvoju savu dzīvi, un šī ir mana izvēle.”
Tas bija viņas vislielākais sasniegums — atgūt dzīvi, kuru viņa bija pazaudējusi. Viņa vairs nebija tikai sieviete kāda dzīvē — viņa bija sieviete, kas bija atradusi sevī spēku dzīvot savu dzīvi pilnībā.
