“Es aizbraukšu pirmais, iekārtošos, un tad arī jūs varēsiet pievienoties man,” — tā es sacīju sievai un drīz vien devos uz ārzemēm…
Es apprecēju Kristīni, kad vēl biju ļoti jauns. Pēc gada mums piedzima pirmais dēls, drīz vien arī otrs. Laikam ejot, Kristīne mainījās — kļuva citādāka, un vairs tik daudz nepievērsa uzmanību sev. Mani jūtas pret viņu ar laiku sāka mazināties.
Pēc dažiem mēnešiem ārzemēs sapratu, ka man patiesībā ir ērti dzīvot vienam, un nolēmu šķirties. Paiet divi gadi, un es sajutu spēcīgas ilgas pēc bērniem, tāpēc izlēmu viņus aicināt pie sevis.
Kad atkal sastapu Kristīni pēc diviem gadiem, viņa izskatījās gluži kā cita sieviete. Tikai tagad sapratu, cik neapdomīgi un muļķīgi toreiz biju rīkojies.
Ko man tagad darīt?
Turpinājumu lasiet zemāk! 👇
Artūrs ļoti jauns apprecēja Kristīni — pievilcīgu un aizraujošu meiteni, kurā viņš bija patiesi iemīlējies. Pēc neilga laika viņu ģimenē ienāca pirmais bērns, bet drīz vien arī otrais. Ikdiena kļuva bagāta ar rūpēm, bērnu audzināšanu un pienākumiem, kas paņēma lielāko daļu abu enerģijas.
Romantika, kas sākumā bija tik spilgta, pakāpeniski sāka izplēnēt, jo Artūrs arvien vairāk koncentrējās uz darbu un ģimenes nodrošināšanu. Kristīne, savukārt, visu savu uzmanību veltīja bērniem, viņu vajadzībām un mājas solim. Rūpes par sevi pamazām palika otrajā plānā, un tas lēnām sāka radīt attālināšanos starp viņu un Artūru.
Liktenis deva viņam iespēju doties uz ārzemēm, kur viņš nolēma sākt dzīvi no jauna. Viņš pārliecināja Kristīni palikt ar bērniem, solot, ka vēlāk viņi pievienosies viņam.
Taču pēc dažiem mēnešiem svešumā Artūrs saprata, ka vientulība viņam pat ir ērta, un pieņēma lēmumu šķirties. Kristīne šo lēmumu uzņēma mierīgi un bez liekām emocijām nokārtoja šķiršanos. Pagāja divi gadi. Artūrs sāka arvien stiprāk ilgoties pēc bērniem un uzaicināja viņus ciemos kopā ar bijušo sievu.
Kad viņš ieraudzīja Kristīni, viņu pārņēma patiesa neizpratne — viņa bija pilnīgi mainījusies. Slaidāka, pašpārliecināta un pievilcīga. Tajā brīdī Artūrs saprata, cik muļķīga bijusi viņa izvēle, un lūdza Kristīni dot viņam vēl vienu iespēju.
Tajā brīdī, kad dzīve ritēja šķietami paredzami un viss izskatījās jau nolemts, pēkšņi notika negaidītais — tas, ko neviens nebūtu spējis paredzēt
Tomēr Kristīne pa šo laiku bija mainījusies līdz nepazīšanai. Pārdzīvojot grūtības un paliekot viena ar bērniem, viņa kļuva stiprāka un drošāka. Kad Artūrs lūdza vēl vienu iespēju, Kristīne mierīgi paskaidroja, ka atpakaļceļa vairs nav — viņa nespēj uzticēties cilvēkam, kurš kādreiz viņu atstāja. Turklāt viņa jau bija atradusi kādu, kas patiesi bija bijis līdzās grūtākajos brīžos, iedrošinājis un palīdzējis. Kristīne atklāja, ka ir iemīlējusies šajā vīrietī un viņi kopā plāno apprecēties.
Tikai tagad Artūrs apzinājās, ko īsti ir pazaudējis: sievieti, kura vienmēr bija stāvējusi blakus un nesavtīgi rūpējusies par ģimeni. Šī atklāsme bija smaga, jo neko vairs nevarēja mainīt.
Šis stāsts atgādina, ka lēmumi attiecībās jāpieņem atbildīgi. Jo reizēm kļūdas var maksāt ļoti dārgi — uzticību atjaunot nav viegli, bet zaudēt to var acumirklī. Piedošana iespējama, bet tā vienmēr ir sarežģīta, un tikai mēs paši varam izlemt, vai būsim gatavi dot vēl vienu iespēju, vai tomēr izvēlēsimies iet savu ceļu.
Un kā jūs rīkotos Kristīnes vietā? Vai dotu Artūram otro iespēju, ņemot vērā, ka viņiem jau bija ģimene? Dalieties savās domās komentāros!
