Mums tik ļoti pierasto garšaugu – melno piparu – dzimtene ir Dienvidindija. Tur tas aug savvaļā, un ne vienu vien gadu tūkstoti audzē arī cilvēks.
Melnie pipari ir tropiska liāna ar sīkiem dzeltenbaltiem ziediņiem, kas sakārtoti garos (līdz pat 20 cm) ķekaros, augļi – sulīgi zirņa lieluma kauleņi – vispirms ir zaļi, pēc tam dzelteni un visbeidzot sarkani. Augļus ievāc negatavus un žāvē saulē – mīkstums sačokurojas un kļūst melns.
Ja žāvē nogatavojušos augļus, iegūst tā sauktos baltos piparus, kas ir pelēcīgi un nav ar tik asu
garšu.
Indija ir arī pirmā, kur pipari izmantoti dziedniecībā. Piparu graudiņu vai pulvera lietošana uzturā ir lieliska profilakse pret akmeņu veidošanos nierēs un žultspūslī.
Ja tie jau parādījušies, var izmēģināt šādu ārstēšanās metodi: no lielām rozīnēm izņem kauliņus un to vietā ieliek piparu graudiņus.
Ārstēšanās kursu sāk ar vienu pildītu rozīni dienā, turpmāk ik dienu skaitu palielinot vēl par vienu. Pēc desmit dienu kursa sāk atpakaļceļu – katru dienu devu par vienu rozīni samazina.
Pildītās rozīnes ir ļoti rūpīgi jāsakošļā. Šādas “tabletītes” var lietot arī ļaundabīgo audzēju ārstēšanai, pret aknu un nieru slimībām. Tikai tad pipari jālieto vienu mēnesi.