Sandis bija dusmīgs un kādu lamāja:
– Man par tevi jārūpējas, bet tu muļķojies. Par ko es tev maksāju naudu? Man ir vienalga, ka tu man palīdzēt nevari. Padomā par to.
– Ja viņš izies, es uz visiem laikiem zaudēšu Olgu.
Olga sastinga pie durvīm. Viņas sirds sāka pukstēt arvien biežāk. Viņa saprata, ka runa ir par viņu un kādu citu. Kuru? Kārli. Vai viņš maksāja naudu? Kam un par ko?
Olga maksimāli sasprindzināja dzirdi, baidīdamās, ka varētu palaist garām kaut vienu vārdu:
– Kad viņš iznāks?
Nezināmais pretinieks acīmredzot atbildēja Sandim, un viņš turpināja:
– Viņš atbildēja: Nu, kaut ko izdomā, lai viņam tiktu pielikts termiņš. Viņam nevajadzētu izkļūt.
Sandis uzmeta telefonu uz galda un gandrīz to sasira. Olga stāvēja kā apmulsusi pie kabineta durvīm. Tieši tad ienāca sekretāre.
Olga lūdzoši paskatījās uz Santu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa saprotoši klanījās un atkal izgāja ārā. Savākusi drosmi, Olga atvēra kabineta durvis.
Sanda reakcija bija paredzama – viņš bija nobijies. Ātri savācies, Sandis piecēlās no galda un devās pretī sievai:
– Sveika, mīļā. Kas notika? Kāpēc tu esi šeit?
– Sveiks. Nav svarīgi, kāpēc, svarīgāk ir tas, ko es tikko dzirdēju. Vai ir kaut kas, ko tu vēlies man paskaidrot?
Sandis bija apjucis. Viņš mēģināja kaut ko izdomāt, lai izkļūtu no situācijas, taču viņš bija slikts improvizators, tāpēc kaut ko murmināja, bet neko saprotamu pateikt nespēja.
– Sandi. Es gaidu, – uzstājīgi un stingri teica Olga.
– Man nav ko stāstīt, – Sandis nolaida galvu un teica.
– Labāk pajautā tēvam.
Olga zināja, ka viņas tēvs bija valdonīgs, stingrs, bet viņa nekādā ziņā nebija domājusi, ka viņš ir ļauns.
– Vai tu saki, ka mans tēvs kaut ko zina?
– Viņš kaut ko zina? Jā, viņš ir tas, kurš visu šo lietu organizēja. Es tikai tikos viņa vārdā, ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Viņi ielika tavu Kārli un ieslodzīja viņu cietumā uz 15 gadiem, lai tu nebūtu kopā ar viņu. Kā jūs domājat, kāpēc viņi viņu neizlaida agrāk? Tāpēc, ka viņam maksāja no zvana līdz zvanam. Nav iespējas tikt nosacīti atbrīvotam. Un viņš nekad neredzēja tavas vēstules. Viņam teica, ka jūs viņu uzreiz noraidījāt, jo viņš bija izdarījis.
Bija skaidrs, ka Sandis nevarēja apstāties. Viņš to tik ilgi bija turējis sevī, un tagad viņam vienkārši vajadzēja to dabūt ārā.
– Es biju pret šo plānu, bet tavs tēvs man deva izvēli: vai nu es viņam palīdzu un tu paliec ar mani, vai arī viņš mani ”apēdīs” kā uzņēmēju. Vai varbūt ne tikai kā biznesmeni, jo es jau zināju viņa plānu, kā izņemt Kārli no tavas dzīves. Es nekad nebiju pret viņu, lai gan mīlēju tevi un biju greizsirdīgs, taču šādus paņēmienus uzskatu par zemiem un nepieņemamiem.
Olga bija šokēta. Viņa redzēja, ka Sandis nemelo.
– Un kas tagad?
– Tagad ir kļuvis zināms, ka Kārlis nāk ārā. Tavs tēvs atkal izdara uz mani spiedienu. Viņš baidās, ka Kārlis tevi meklēs. Tu viņu satiksi, un viss atklāsies. Tāpēc viņš grib, lai Kārlis kādu laiku vai, vēl labāk, uz visiem laikiem tur paliek.
– Es parunāšu ar tēvu. Viņš nevar šādi iebiedēt cilvēku tikai tāpēc, ka viņš mīlēja savu meitu. Galu galā tas ir nicināms.
– Olga, es baidos, ka tu nezini, kas patiesībā ir tavs tēvs. Ja tu dosies pie viņa ar šādu jautājumu, Kārlis neizdzīvos. Un neizdzīvošu arī es.
– Tad ko mēs darīsim?
– Patiesībā es nezinu, – viņš nolaida galvu. – Un piedod man, ja vari. Es tevi patiešām mīlu.
– Es zinu, Sandi, es zinu, bet tas neattaisno tavu līdzdalību.
Viņa pagriezās, lai aizietu, bet tad pagriezās un pārliecinoši teica:
– Un jā, es iesniedzu šķiršanās pieteikumu.
– Es to jau esmu sapratis,” Sandis teica liktenīgi.
Olga izgāja no kabineta. Viņai vajadzēja steidzami kaut ko izdomāt, kaut kā aprunāties ar tēvu un atrisināt situāciju. No mašīnas viņa piezvanīja mātei. Viņa, protams, vienmēr bija tēva pusē, bet Olgai vajadzēja vismaz mēģināt viņu iegūt savā pusē. Mamma neatbildēja uz zvanu. Taču pēc pāris minūtēm viņa pati piezvanīja atpakaļ:
– Es izsaucu ātro palīdzību, brauciet ātrāk.
– Tas ir viss, kas man bija vajadzīgs! – Olga domāja par mammu un teica: – Jā, es jau braucu pie tevis.
Viņas tēvam bija sirdslēkme, un viņu nogādāja slimnīcā. Olga sēdēja krēslā, skatījās uz māti un domāja, vai stāstīt viņai patiesību par tēvu, vai nē. Labi, es pastāstīšu viņai vēlāk. Tagad viņa tik un tā neko nesaprot, viņa visa nervozē.
– Mammu, man vajag uz brīdi aiziet, labi?
– Jā, protams, – mamma atbildēja.
Olga devās uz policijas iecirkni, lai uzzinātu, kur Kārlis izcieš sodu, lai satiktu viņu pie kolonijas. Policijas iecirknī viņai bija klasesbiedrs, tāpēc nebija grūti iegūt nepieciešamo informāciju.
– Olga, kāpēc tev tas vajadzīgs?
– Klausies, tas nav man, es draudzējos ar viņa māsu, viņa mani lūdza noskaidrot, – Olga pateica pirmo, kas viņai ienāca prātā.
– Un kāpēc viņas māsa jau piecpadsmit gadus nav uzrakstījusi brālim pat vēstuli? – sekoja loģisks jautājums.
– Labi, ne māsa. Kas jums ir svarīgi? Vai tu vari to noskaidrot vai nē? – Olga sāka dusmoties.
– Viss būs kārtībā tūlīt, pēc piecām minūtēm.
Olga turēja rokā papīra lapu, uz kuras bija uzrakstīta Kārļa atbrīvošanas adrese un datums.
– Tātad tā ir rītvakar! – Olga nopriecājās. – Viņai vajadzēja laikus nokļūt kolonijā.
Viņa devās mājās un ātri iemeta somā nepieciešamās lietas. Tagad viņai bija jādodas uz lidostu. Viņa pat aizmirsa par savu tēvu, kurš atradās smagā stāvoklī. Sēdēdama lidmašīnā, Olga mēģināja iztēloties savu tikšanos ar Kārli. Ko viņa viņam pateiks, kā izskaidros visu, kas bija noticis. Un, pats galvenais, vai Kārlis kādreiz spēs viņai piedot. Galu galā tieši viņas dēļ viņš nonāca šādā situācijā.
Norādītajā dienā Olga stāvēja pie kolonijas ar taksometra automašīnu un gaidīja. Bija jau gandrīz pusdienlaiks, bet Kārlis joprojām nebija atbrīvots. Tikai tik ilgi, kamēr viņš atkal netiks notiesāts, nodomāja Olga. Kolonijas vārti atvērās, un ārā iznāca apmēram 45 gadus vecs vīrietis, tērpies džinsos, nemodernā kreklā un ar somu uz pleca.
Olga ieskatījās viņa sejā. Tas bija Kārlis, tikai viņa galva bija līdz pusei pelēka. Viņš bija ļoti novecojis, jo viņam vēl nebija četrdesmit gadu. Olga piegāja viņam klāt. Kārlis apstājās un paskatījās uz skaisto jauno sievieti, kas gāja viņa virzienā.
– Kārli! – viņa kliedza, skrienot viņam pretī.
– Olga? – Kārlis bija pārsteigts.
– Kārli! – viņa metās viņam ap kaklu.
– Atvainojos, atvainojos.
– Par ko?
– Nāc, tas bija mans tēvs, kurš tevi toreiz iesēdināja cietumā. Es to uzzināju tikai pagājušajā dienā. Piedod, lūdzu.
– Es to visu laiku zināju. Bet kāpēc tu atvainojies? Tā nav tava vaina.
– Bet viņš ir mans tēvs.
– Un kas no tā? Meita neatbild par savu tēvu. Vai tu to zini?
Olga raudāja viņam uz pleca. Viņa bija tik laimīga viņu redzēt. Jā, viņš ir mainījies, novecojis, bet tas nav nekas pārsteidzošs pēc piecpadsmit gadiem, kas pavadīti šādā vietā.
– Kārli, es tevi mīlu. Es vienmēr mīlēju. Es patiešām vēlos būt kopā ar tevi. Tagad mūs neviens nevar apturēt, tas ir skaidrs.
Kārlis uzlika roku Olgai ap vidukli un ieskatījās viņai acīs.
– Vai tu esi pārliecināta, ka vēlies to darīt? – Viņš jautāja nopietni.
– Jā, esmu pārliecināta. Es nevaru būt bez tevis, un tagad mans tēvs mūs neapturēs. Mēs aizbrauksim no valsts. Es tikko nopirku māju Portugālē, lai mēs varētu tur dzīvot kopā. Ak, ar manām dividendēm no uzņēmuma pietiks, lai iztiktu. Esmu visu izdomājusi. Lūdzu, saki “jā”?
Lasi vēl: Astrologi ir pārliecināti: Top 5 zodiaka zīmes, kas būs laimīgas līdz 2025. gadam
– Olga, tā tu esi. Tu nemaz neesi mainījusies.
Viņš noskūpstīja Olgas degunu.
– Protams, es piekrītu. Es par to pat nevarēju sapņot. Mana Olga.
Viņi iekāpa taksometrā un aizbrauca uz savu jauno dzīvi, kopā, solot viens otram nekad vairs neatvadīties.