Kad meita paziņoja, ka mums jāapmaksā viņas kāzas, sapratu – šī saruna nebūs viegla.
Ģimenes dzīvē mēdz būt brīži, kas liek uzdot jautājumus un pārskatīt savas vērtības. Tā sākās arī šis stāsts – kā pavisam ikdienišķa saruna virtuvē, kas pārvērtās par svarīgu mācību visai mūsu ģimenei.
Mūsu meita, trešā kursa studente, kādā vakarā ar aizrautību paziņoja, ka nolēmusi precēties. Ziņa sākumā mūs piepildīja ar prieku un lepnumu, taču turpinājums atklāja negaidītu pavērsienu. Viņa teica, ka mūsu pienākums esot apmaksāt gan kāzas, gan palīdzēt jaunajai ģimenei ar mājokli.
Protams, vecākiem vienmēr gribas redzēt savus bērnus laimīgus un drošus nākotnē. Taču mūsu iespējas nebija bezgalīgas – gadiem krātie ietaupījumi bija nelieli un noteikti nebija domāti nedz greznām svinībām, nedz dzīvokļa iegādei. Mēģinājām to meitai paskaidrot, bet viņa tikai atbildēja ar vārdiem: “Jums par to bija jādomā jau agrāk.”
Sākumā iestājās klusums. Vīrs, kā parasti nosvērtāks, mierīgi sacīja:
– Mēs tevi ļoti mīlam, bet mums jābūt atklātiem. Mēs nevaram atdot visu, ko paši esam krājuši, un palikt bez nekā.
Es piekritu viņa vārdām un piebildu, ka atbalsts ne vienmēr nozīmē tikai naudu. Mēs vienmēr esam bijuši blakus ar padomu, palīdzīgu roku un rūpēm. Tomēr šoreiz uzskatījām, ka meitai jāsper savi pirmie patstāvīgie soļi.
Protams, sākumā viņai tas šķita grūti pieņemams, un kādu laiku mūsu sarunas bija retākas. Taču mēs palikām pie sava lēmuma – palīdzēsim ar to, ko spējam, bet ne tādā apjomā, kā viņa bija iedomājusies. Mēs ticējām, ka šī pieredze dos viņai iespēju kļūt stiprākai un iemācīs novērtēt arī paša ieguldījumu savā nākotnē.
Laikam ejot, situācija pamazām mainījās. Pēc pāris mēnešiem meita pati atrada darbu un ieguva pirmo nopietno pieredzi, kas lika saprast, cik daudz pūļu prasa katra nopelnītā naudiņa. Ar to nāca arī lielāka izpratne un sapratne par mūsu skatījumu. Drīz vien mēs atkal satuvinājāmies – viņa pati atzina, ka sākotnējā prasība bijusi pārāk steidzīga un nepārdomāta.
Kāzas gan notika, taču daudz citādāk, nekā sākumā tika iedomāts. Tās bija nelielas, sirsnīgas un vienkāršas, bet tieši tāpēc patiesi īpašas. Vissvarīgākais – meita pati aktīvi iesaistījās gan organizēšanā, gan izmaksu segšanā, un tas deva viņai pārliecību par savām spējām. Mēs ar vīru bijām līdzās, atbalstījām, cik varējām, bet šoreiz galvenais darbs bija viņas rokās.
Šis notikums kļuva par vērtīgu mācību visai mūsu ģimenei. Tas atgādināja, ka vecāku mīlestība un atbalsts nav tikai materiālas lietas – daudz svarīgāk ir būt blakus, dot padomu un palīdzēt bērnam kļūt patstāvīgam. Savukārt bērniem pienāk brīdis, kad jāuzņemas atbildība par savu nākotni, un tieši tas padara viņus stiprākus un nobriedušākus.
Ģimenē ne vienmēr viss notiek tieši tā, kā sākotnēji iecerēts – reizēm rodas dažādi pārpratumi vai atšķirīgi skatījumi uz lietām. Tomēr tieši šādos brīžos mēs visi iegūstam vērtīgu pieredzi un spējam kļūt stiprāki. Mūsu gadījumā meitas kāzas izvērtās ne tikai par sirsnīgu svinību, bet arī par sākumu jaunam posmam – viņa kļuva patstāvīgāka un atbildīgāka, bet mēs ar vīru guvām pārliecību, ka viņa spēj par sevi parūpēties.
