“Es nopirku to, ko uzskatīju par vajadzīgu. Kāda ir problēma” teica mans vīrs Raitis, tikai beigās viņš tā gan vairs nedomāja
— Raiti, kur ir pārtikas produkti? — Sabīne apstājās pie galda, neticot savām acīm. — Kāpēc tu tos nenopirki?
— Es nopirku to, ko uzskatīju par vajadzīgu. Kāda ir problēma? — Vīra neapmierinātais, pat nedaudz aizkaitinātais tonis viņu izsita no sliedēm.
Sabīne uzmeta skatienu iepirkumu maisiņam. Iekšā — viens jogurts, paka čipsu, limonāde un riekstu batoniņš.
— Raiti, šeit… vienkārši nekā nav. No tā pat sviestmaizi neuztaisīsi.
— Nu, un? — Viņš paraustīja plecus un pagāja garām. — Ja vajag — nopērc pati. Es paņēmu to, kas vajadzīgs man.
Sabīne juta, kā viņā ceļas bezspēcības vilnis. Viņa bija pieradusi domāt par ģimeni kā par “mēs”, bet Raitis arvien biežāk rīkojās kā “es”.
— Tu uzskati to par normālu? — viņa jautāja.
— Ak, Sabīne, — viņš pavicināja acis. — Beidz. Esmu noguris.
Sabīne savilka lūpas. Tukšais ledusskapis sūca aukstumu, ne sliktāk par ziemas vēju. Viņai šķita, ka viņa runā ar cilvēku, kurš dzīvo paralēlā realitātē. Nākamajā dienā Sabīne atgriezās mājās nogurusi, bet apmierināta: viņa bija pabeigusi svarīgu atskaiti un sapņoja par mierīgu vakaru.
Tomēr, atverot durvis, sastinga….
Priekšnamā — izmētātas sporta kurpes. Uz dīvāna — zeķes, džemperis, kaut kāds papīrs. Uz grīdas pie galda — lipīgi traipi. Grīdas, kuras viņa mazgāja vakar, šķita, nav redzējušas lupatu mēnesi. Sabīne ievilka elpu caur degunu. Skaitīja līdz trīs. Neko nelīdzēja.
— Raiti. — viņa pasauca.
Viņš iznāca no istabas, puktīgs, it kā viņa viņam traucētu.
— Kas atkal nav kārtībā?
— Nopietni? Paskaties apkārt. Kāpēc mājās ir tāda nekārtība?
Raitis pavirši un bez uzmanības paskatījās apkārt.
— Jāuzkopj labāk, — viņš slinki nometa.
Sabīne pat ne uzreiz spēja atrast vārdus.
— Es vakar šeit visu pārslaucīju. Vakar, Raiti. Kā varēja sarīkot tādu haosu vienas dienas laikā?
Viņš paraustīja plecus, it kā viņa runātu par laika apstākļiem. Sabīne iegāja virtuvē — un tur viņu gaidīja nākamais “atklājums”: uz galda stāvēja pus apēsta pica.
— Un kas ir šis? — Sabīne ar pirkstu iebakstīja kastē.
— Pica. — Viņš to pateica tā, it kā viņa būtu jautājusi, kas ir krēsls. — Es nolēmu pasūtīt.
— Tu varēji mani pagaidīt… vai vismaz piedāvāt ēst kopā.
— Bet kāpēc? Es gribēju ēst. Tu taču neprasīji gaidīt.
Sabīne pamanīja, ka pica ir… ar sēnēm.
— Tu zini, ka man negaršo sēnes.
— Es taču nepasūtīju tev. Viņš nošņācās. — Sev gan. Negribi — neēd.
Sabīne sajuta, ka kaut kas viņas iekšienē salūza. Viņa pat neko vairs arī neteica — klusi aizgāja uz istabu un aizvēra durvis. Tajā naktī viņa ilgi domāja par šo sarunu, bet Raitis blakus istabā skaļi skatījās video, it kā mājā viss būtu kārtībā.
Marina ielēja Sabīnei tēju un šūpoja galvu.
— Cik ilgi to var paciest? — viņa jautāja, neslēpjot izbrīnu. — Tu dzīvo ar cilvēku, kurš domā tikai par sevi.
— Viņš… ne vienmēr ir tāds, — klusi teica Sabīne, lai gan pati sev neticēja.
— Ne vienmēr? Sabīne? Viņš pat par pārtikas produktiem nespēj padomāt. Par nekārtību es vispār klusēju. Viņš tevi atstās bez maizes rieciena.
Sabīne nopūtās.
— Nu… viņš taču nedara visu to par ko rāda filmās un meksikāņu seriālos.
— Bet kāds tam sakars? — Marina jautāja. — Pazemojums nav tikai fizisks. Viņam ir vienalga cik daudz tu dari. Tas taču ir galīgi garām.
Sabīne novērsās, skatoties pa logu. Viņa zināja: Marinai ir taisnība. Bet atzīt to skaļi — tas nozīmē atzīt, ka viņas laulība… plīst pa vīlēm.
— Cilvēki nemainās, — Marina teica maigāk. — Var izlikties, bet mainās reti. Parasti — uz slikto pusi.
Sabīne klusēja. Iekšpusē viss bija savilcies saspringtā mezglā.
Viņa mīlēja Raiti. Un joprojām cerēja, ka viņš atjēgsies. Vismaz nedaudz.
Ideja radās pēkšņi….
Sabīne pamodās un sajuta mēnešiem krāto nogurumu. Un tajā brīdī viņa saprata — tā vairs nedrīkst. Kaut kas ir jāmaina. Viņa paņēma brīvdienu. Pasūtīja sev milzīgu picu “4 sieri”. Apsedza kājas ar pledu. Ieslēdza mīļāko seriālu. Un pirmo reizi ilga laika posmā atļāva sev neko nedarīt.
Kad Raitis vakarā iegāja dzīvoklī, viņa seja bija nenovērtējama.
— Sabīne… ko tu dari mājās?
— Paņēmu brīvdienu, — viņa pat nepagrieza galvu no ekrāna. — Nolēmu atpūsties.
— Kāpēc nebrīdināji?
— Nejauši sanāca. Pēdējā brīdī izlēmu.
Viņš jau gribēja kaut ko teikt, bet pamanīja uz galda picas kasti.
— Bet pica?.. — viņš saspringti jautāja. — Kāpēc man neatstāji?
Sabīne pacēla skatienu.
— Vai tad man vajadzēja? Viņa uzsmaidīja. — Tu taču toreiz ēdi bez manis. Lūk, tagad es ēdu bez tevis.
Raitis samirkšķināja acis.
— Labi… — viņš nomurmināja, acīmredzot to negaidot. — Bet ko lai es ēdu? Esmu izsalcis.
Sabīne pastūma viņam tukšu katlu.
— Nezinu. Es šodien negatavoju.
Raitis iepleta acis.
— Kā tā — negatavoji?!
— Bet tā. Man šodien pilnvērtīga atpūta. Gribi ēst — pagatavo pats.
Viņš bija neapmierināts. Bija redzams, kā viņā uzvārās izbrīna.
— Sabīne, vai tev nav sirdsapziņas? Es atnācu no darba, izsalcis, bet tu jau viena paēdusi.
— Tiešām? — Sabīne nolieca galvu. — Un nekas, ka es arī atnāku no darba, bet nez kāpēc man uzreiz jāmauc pie plīts? Tu taču tā dari?
Viņš sastinga.
— Es… esmu noguris.
— Un es neesmu? — Sabīne iesmējās. — Zini, Raiti, es nolēmu uzvesties kā tu. Man patīk. Varbūt šis man pat iepatiksies.
Raitis neticēja savām ausīm.
— Un ko man darīt? Es neprotu gatavot.
— Internets tev palīdzēs, — mierīgi atbildēja viņa. — Tur ir daudz recepšu.
Un aizgāja uz istabu, atstājot viņu stāvam virtuves vidū. Tajā vakarā Raitis pirmo reizi pats gatavoja. Tas ir — kā “gatavoja” — cepa olu kulteni, kas bija piededzis gar malām. Toties pirmo reizi aizdomājās.
Nākamās divas dienas Raitis bija… cits. Viņš nopirka normālus pārtikas produktus. Savāca savas mantas pa dzīvokli. Pat noslaucīja grīdas — neveikli, kļūdaini, bet pats. Sabīne vēroja no malas. Ar vieglu neuzticību.
— Es… padomāju, — kādā vakarā sāka Raitis, mīņājoties. — Varbūt… es tiešām pārspīlēju…
Sabīne skatījās uzmanīgi. Pārāk uzmanīgi.
— Tu man esi svarīga, — viņš nomurmināja. — Vienkārši… es nedomāju. Pieradu, ka tu visu dari. Piedod.
Sabīne pamāja. Bet viņas iekšienē bija dīvaina, divējāda sajūta. No vienas puses — atvieglojums. No otras — šaubas. Viņa saprata: cilvēki nemainās ātri. Dažreiz viņu “atvainošanās” ir tikai bailes zaudēt komfortu.
Un tomēr… viņai gribējās ticēt, ka vismaz daļa no šīm pārmaiņām ir patiesa.
— Redzēsim, Raiti, — klusi teica viņa. — Tikai laiks parādīs.
Viņš gribēja iebilst, bet apklusa.
Lasi vēl: Astrologu padoms: Geminīdu meteoru lietus maksimums sasniegs 2025. gada 13.–14. decembrī
Pagāja nedēļa
Raitis turpināja censties — bet dažreiz sākās lūzumi. Dažreiz atkal aizmirsa nopirkt vajadzīgo, dažreiz atstāja drupatas vai netīru krūzi. Bet tagad, kad Sabīne izteica piezīmi, viņš vairs neatcirta. Jā, viņš nekļuva ideāls. Bet kļuva… uzmanīgāks. Sabīnei nebija ilūziju — cilvēki reti mainās pilnībā. Viņi var pielāgoties. Var mēģināt. Un dažreiz — ar to pietiek.
Viņa sēdēja vakarā virtuvē, dzēra tēju, skatoties uz viņa glīti saliktajiem produktiem. Uz galda stāvēja viņa neveiklais, bet sirsnīgais mēģinājums: gurķu un tomātu salāti. Greizi sagriezti, bet pagatavoti ar vēlmi.
Raitis pienāca klāt un klusi jautāja:
— Normāli?
Sabīne uzsmaidīja.
— Jā, Raiti. Normāli.
Viņa zināja: priekšā vēl būs daudz sarunu, vilšanos, mēģinājumu, cerību. Un zināja, ka, ja viņš pārtrauks censties — viņa aizies. Šoreiz jau bez šaubām. Bet pagaidām… pagaidām viņš nāk pretim. Un viņa ļauj viņam nākt. Dažreiz mazi soļi nozīmē vairāk nekā skaļi solījumi.
Ja strādā abi, pelna abi, tad kāpēc sievai ir jāstrādā vēl arī mājās, bet vīrs var gulēt pie TV un vel ko pukstēt?
