Kultūras ministrija ir sagatavojusi un saskaņošanai tiesību aktu portālā ievietojusi ziņojumu par Daugavgrīvas cietokšņa nākotnes scenārijiem. Sākotnējās, vērienīgās ambīcijas par Jūras muzeja izveidi šobrīd ir atliktas uz nenoteiktu nākotni.
Tā vietā, kā reālistiskākais scenārijs tiek virzīts plāns, kas paredz veikt tikai neatliekamus glābšanas un konservācijas darbus, lai fortifikācijas būvi saglabātu nākamajām paaudzēm.
Finansējuma izaicinājumi un biedrības ieguldījums
Par cietoksni jau vairākus gadus rūpējas biedrība “Bolderājas grupa”, kas uzņēmusies neformālas, bet nozīmīgas apsaimniekošanas funkcijas. Biedrība joprojām sapņo par Jūras muzeja izveidi. Iepriekšējos gados šai vēsturiskajai vietai tika tērēta samērā pieticīga summa – no 15 līdz 19 tūkstošiem eiro gadā, no kuras ievērojamu daļu (līdz pat trešdaļai) piesaistīja pati biedrība. Tikmēr grandiozā Muzeja izveidei būtu nepieciešami vismaz 50 miljoni eiro, kas pašreizējā budžeta situācijā nav pieejami.
Kultūras ministrija, izvērtējot situāciju, ir izstrādājusi divus iespējamos cietokšņa nākotnes scenārijus, taču apstiprināšanai valdībai virza pieticīgāko variantu. Tas paredz saglabāt cietoksni kā sabiedrībai pieejamu objektu, nodrošinot tā uzturēšanu, apsaimniekošanu un drošu saglabāšanu, bet ar pakāpenisku attīstību. Saskaņā ar Kultūras ministrijas aprēķiniem, Daugavgrīvas cietoksnim plānotais finansējums tuvākajiem diviem gadiem varētu būt līdz 184 000 eiro gadā.
Biedrības “Bolderājas grupa” pūles un mantojuma nasta
Pirms 12 gadiem valsts pārtrauca līgumu ar cietokšņa ilgtermiņa nomnieku. Rūpes par objektu sākotnēji neformāli, bet kopš pagājušās vasaras ar divu gadu līgumu, uzņēmusies biedrība “Bolderājas grupa”. Biedrības valdes locekle Sandra Jakušonoka stāsta, ka ir pieejami daudzi studentu darbi par to, kā cietoksnī vajadzētu izskatīties, ietverot bērnu laukumiņus un dažādas attīstības koncepcijas. Biedrība aktīvi pēta, kopj un uztur cietoksni. Viens no jaunākajiem ievērības cienīgajiem ieguvumiem ir enkura akmens, kas izcelts no senajiem ostas ceļiem, kas savulaik palīdzēja kuģiem orientēties. Jakušonoka uzsver tā vēsturisko nozīmi: “Viņš ir piedzīvojis tik daudz kā neviens no mums, un šobrīd viņš ir šeit.”
Šī senā, unikālā fortifikācijas būve gadu gaitā bija pārvērtusies par nastu. Lai gan visas valsts iestādes uzsvēra tās nozīmīgumu, neviena nevēlējās to ņemt savā bilancē. Ilgu laiku cietoksnis kā privatizācijai nodots objekts atradās Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošā “Possessor” pārziņā. Tieši pirms gada valdība lēma cietoksni svītrot no privatizējamo objektu saraksta, nostiprinot to Ekonomikas ministrijas vārdā Zemesgrāmatā. Agnese Rupenheite, KM Kultūrpolitikas departamenta direktores vietniece, atzīmēja: “Kultūras ministrija iesaistās kā šīs vīzijas atbalstītājs un īstenotājs.”
Glābšanas plāns un pašreizējais finansējums
Lai gan cietoksnis ilgstoši bija ar “teju nulles budžetu”, šogad un nākamgad piesaistīts būtisks finansējums neatliekamiem darbiem. No Nacionālās Kultūras mantojuma pārvaldes konkursa iegūts atbalsts Rīgas vārtu, blakus esošo kazemātu un Pulvertorņa konservācijas un restaurācijas projekta sagatavošanai. Lielāko ziedojumu – 50 000 eiro šogad (un tikpat paredzēts nākamgad) – nodrošinājis “Latvenergo”. Par šiem līdzekļiem tiks veikti neatliekami darbi: atjaunots Komandanta ēkas jumts, izveidots informācijas centrs un noņemti koki un krūmi no cietokšņa vaļņiem.
Tomēr šis finansējums paredzēts tikai neatliekamajiem darbiem, nevis plašai attīstībai. Kā norāda Inese Āboliņa, “Possessor” valdes locekle, viņi darbojas tikai Ekonomikas ministrijas pilnvarojuma līguma ietvaros, kas nosaka, ka komplekss ir jāsaglabā. Agnese Lāce, kultūras ministre, uzsvēra, ka tas ir starpresoru risinājums, ņemot vērā gan teritorijas tālāko attīstību, gan ilgtermiņa redzējumu.
Virzītā stratēģija un pretrunīgie lēmumi
Kultūras ministrija, konsultējoties ar Muzeju padomi, izskatīja divus nākotnes scenārijus un apstiprināšanai valdībai piedāvā pieticīgāko variantu. Tiek uzskatīts, ka Jūras muzeja izveide būtu pārāk ambiciozs plāns.
Agnese Rupenheite skaidro: “Saglabājot sabiedrībai pieejamu un kultūras funkciju nodrošināšanu, objektu ar pakāpenisku attīstību un nodrošinot tā uzturēšanu, apsaimniekošanu un drošu saglabāšanu, novērtējot arī nepieciešamos resursus, ir reālistisks piedāvājums un tādēļ tas tiek izvirzīts kā primārais.” Anna Ancāne, NKMP Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja, piebilst, ka īstermiņa scenāriji neizslēdz ambiciozo mērķi nākotnē, jo objektam ir nepieciešams tālāks izcils mērķis.
Tajā pašā laikā Rīgas pilsēta joprojām neredz cietoksni kā savu īpašumu. Rīgas pilsētas izpilddirektors Jānis Lange norāda, ka pašvaldībai nav funkciju, kuru realizācijai šī teritorija būtu nepieciešama. Turklāt Rīga ar nākamo gadu būtiski palielinājusi nekustamā īpašuma nodokli cietokšņa teritorijai, ko “Possessor” plāno lūgt atcelt.
Pilnīgi pretēju viedokli pauž Ekonomikas ministrs Viktors Valainis, kurš pat neizslēdz nesen iegūtā cietokšņa pārdošanu: “Būtu arī loģiski izvērtēt to, vai vispār valstij kā tādai ir šis jāattīsta. Vai mēs nevaram piesaistīt arī kādu privātu investoru, vai arī gluži vienkārši šo aktīvi pārdot, lai privātie tālāk attīsta attiecīgi savu uzņēmējdarbības formu.”
Šim uzskatam nepiekrīt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, uzsverot, ka valsts nozīmes kultūras pieminekļiem būtu jāpaliek valsts īpašumā, ņemot vērā to izcilās vēsturiskās vērtības un zinātnisko potenciālu.
