Mans vīrietis pēc profesijas ir ginekologs. Kad mums viss tikai sākās, viņš, baidoties, ka viņa profesionālā darbība var mani mulsināt vai pat nobiedēt, necentās iedziļināties detaļās un sacīja, ka ir vienkārši ārsts.
Tikai mēnesi vēlāk viņš precizēja, kāds ārsts tad viņš īsti ir. Es neaizbēgu. Bet apgalvot, ka viss būtu ok, būtu meli. Pēdējo divu gadu laikā (tik ilgi mēs esam attiecībās), mani priekšstati par cilvēkiem ir spēcīgi mainījušies, diemžēl, ne uz to labāko pusi.
Protams, problēma nav pacientēs, kas flirtē ar manu līgavaini (sievietēm, kas guļ maksimāli neaizsargātā un mulsinošā stāvokli, tik dod iemeslu “piebraukt” ārstam).
Sākumā manu uzskatu maiņu ietekmēja draudzenes, kuras, izdzirdot par līgavaiņa profesiju, nekontrolēti ķiķināja. Dažām bija neērti, citas bija dzēlīgas – izjutu visu emociju gammu. Savukārt “pieaugušo sieviešu”, kam pāri 35, idiotiskā reakcija par “baiso ārstu”, vienkārši raisīja sašutumu. To visu drīz vien pavadīja dažādi mājieni, tieši jautājumi un stulbi jociņi.
Es bieži dzirdēju sarkasma pilnus jokus un izteikumus, kā: “protams, viņš darbā noteikti to vien dara kā izklaidējas ar savām pacientēm”, “Tu noteikti tagad pārbaudies tikai pie viņa – cik ērti, ka ir tavs personīgais ginekologs!”’, “Jums noteikti nav intīmās dzīves, jo viņš līdz trīsdesmit gadiem ko tik nav atskatījies darbā (bet krāpt mani ar pacientēm tas, protams, netraucē).”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
