Kopš kura laika skolotāja profesija ir kļuvusi tik nenovērtēta, ka pat man vīrs par to iesmej….vai pareizāk par atalgojumu
— Man tagad alga ir daudz lielāka nekā tev. Tāpēc kuššš — Kaspars atliecās krēslā un skaļi nošņācās, iebāžot mutē karoti zupas.
— Un nekas, ka es arī caurām dienām strādāju? — Baiba uzlika uz galda krūzi ar atdzisušu tēju un sakrustoja rokas.
— Strādā viņa… Jā, no tavas algas īpaši nepadzīvosi. Par ko tu tur strādā? Par parastu skolotājeli? — Kaspars iesmējās. — Par ko tad tu brīnies?
— Pirmkārt, nevis “skolotājeli”, bet skolotāju.
— Un otrkārt? — viņš slinki pārtrauca.
— Un otrkārt, es mīlu savu darbu.
— Mīli, lūdzu. Tikai no mīlestības vien paēdis nebūsi, — Kaspars atstūma krēslu. — Starp citu, kur solītais pīrāgs?
— Nepaspēju. Laboju burtnīcas.
— Jāāā… Kaut nu tas tev vismaz nestu samaksu, — viņš paņēma pulti un aizgāja uz istabu, atstājot durvis pusvirus. No tās atskanēja jaunā džipa reklāma.
Baiba palika virtuvē viena. Viņa iebāza rokas halāta kabatās, paskatījās uz burtnīcu kaudzi un lēni ievilka elpu.
— “Mīlu savu darbu”… — viņa nomurmināja un, savākusi traukus, atgrieza ūdeni.
Televizors blakus istabā pēkšņi iebrēcās skaļāk, it kā atgādinot viņai, kurš mājās ir galvenais. Bet pirmo reizi ilgā laikā Baiba nesarāvās. Viņa vienkārši izslēdza virtuvē gaismu un aizgāja uz savu istabu, neatbildot ne vārda.
— Ak, dēliņ, kāds tu man esi malacis. — Terēze, Baibas vīramāte, burtiski uzkārās Kasparam kaklā. — Gan durvis vari salabot, gan skapi uztaisīsi, un pelni cienījami. Mans lepnums!
— Mamm, pietiks jau, — Kaspars smaidīja, bet bija redzams, ka viņam ir patīkami.
— Novērtē viņu, Baibiņ! Tādu kā mans dēls ar uguni nesameklēsi. — vīramāte pagriezās pret vedeklu.
— Novērtēju, Terēze, — mierīgi atbildēja Baiba.
— To arī vajag. Starp citu, kāpēc pati labāku darbu neatrodi?
— Kādā ziņā? — Baiba pacēla uzaci.
— Tiešā ziņā, — vīramāte paņēma pīrādziņu. — Kāda jēga būt skolotājai, ja pelni kapeikas?
— Mani mans darbs apmierina, — Baiba vienā malkā izdzēra tēju.
— Bet vai tevi apmierina arī atlīdzība? — vīramāte nelikās mierā. — Lūk, no kaimiņu kāpņu telpas brāļameita — Sanita — jau ir kvalitātes nodaļas vadītāja. Alga — ak vai. Pašpietiekama sieviete, nevis tā kā… — viņa aprāvās un viltoti pasmaidīja. — Nevis tā kā daudzas citas.
— Sanitu paaugstināja, viņa nav mainījusi profesiju, — Baiba nolika karoti. — Un es par viņu priecājos.
— Tam nav nozīmes. Svarīgi, ka viņa ir gudriniece. Bet tev vajadzētu… nu… padomāt, — vīramāte uztaisīja gādīgas padomdevējas seju.
— Padomāšu, — Baiba pamāja. Un pirmo reizi mūžā sajuta dīvainu klikšķi sevī: it kā kabatā būtu ieslēgusies neredzama poga “stop”.
Kad vīramāte bija aizgājusi, Kaspars neizlaida izdevību piebilst:
— Dzirdēji mammu? Viņa pateica taisnību. Tu esi laba, bet tava alga ir… nu, tu pati saproti.
— Saprotu, — atbildēja Baiba. — Un tieši par to es domāju.
— Un par pīrāgu arī padomā, — viņš uzsauca no priekšnama. — Es draugiem apsolīju pacienāt.
— Apsolīji — pats arī izcep, — viņa klusi noteica, bet tā, lai viņš nesadzirdētu.
Skolā Baiba bija “tā pati” Baiba, kura prata sarunāties ar grūtajiem astotklasniekiem, vadīja bērniem programmēšanas pulciņu un izskaidroja sarežģītas tēmas tā, ka pat klusā Dace sāka celt roku. Viņa pasniedza informātiku un reizēm pieķēra sevi pie domas: a ja nu spert soli sāņus, nedaudz tuvāk pasaulei, kur programmēšana nav fakultatīvs, bet gan profesija? Vakarā viņa piezvanīja māsai.
— Gunta, čau.
— Baibiņ! Kas noticis?
— Gribu pārkvalificēties. Par programmētāju.
— Tas gan ir jaunums! — Guntas balsī skanēja patiess sajūsmas tonis. — Tu taču par to sen sapņoji. Ko vilcinies?
— Bail. Un arī Kaspars… — Baiba paklusēja. — Neatbalstīs.
— Kaspars neatbalstīs? — Gunta nosmīnēja. — Bet tu atbalsti pati sevi. Pārējais sakārtosies. Skaties: mūsu uzņēmumā tieši pieņem jaunākos speciālistus. Iziesi kursus — un pie manis praksē. Es parakstīšu rekomendāciju.
— Domā, sanāks?
— Esmu pārliecināta. No tevis — mācības un prakse. No manis — atbalsta plecs. Norunāts?
— Norunāts, — Baiba sajuta, kā pleci negaidīti iztaisnojas. — Paldies, Gunta.
— Un vēl, — māsa piebilda. — Nekur nerausties. Nestāsti mājās, kamēr nebūsi gatava. Saudzē sevi.
Baiba nolika klausuli un uzreiz apmaksāja kursus. Krājkasi, kurā bija nauda “atvaļinājumam”, viņa atvēra pati savām rokām un neizjuta ne mazāko nožēlu. Atvaļinājums var pagaidīt. Brīvība — nē.
— Ko tu tur dari? — Kaspars ieskatījās istabā.
— Skatos materiālus pulciņam, — Baiba pasmaidīja. Un pirmo reizi ilgā laikā smaids bija viegls.
Naktis kļuva garākas. Pēc stundām — skolēnu mājasdarbi, pēc tam — pašas mācības: algoritmi, datu struktūras, loģikas uzdevumi. Sestdienās — projekts: maza tīmekļa lietotne skolas bibliotēkai.
— Baiba, tu guli? — Kaspars rakstīja neatraujoties no futbola spēles.
— Mācos, — viņa atbildēja.
— Atkal… — un smaidiņš ar uz augšu pavērstām acīm.
Kādu svētdienu Kaspars aizdzina mašīnu uz mazgātavu un atgriezās apmierināts:
— Redzēji kaimiņa džipu? Tā tik ir tehnika! Man drīz būs prēmija, domāju par kredītu. Būs taču normāli?
— Normāli ir tad, kad nav kredīta, — Baiba teica un atkal atvēra klēpjdatoru.
— Skolotāju filozofija… — viņš noteica. — Labi, lektore, kur ir pusdienas?
— Ledusskapī, — viņa pasmaidīja. — Uzsildi.
Pēc trim mēnešiem
Baiba nodeva noslēguma projektu un saņēma sertifikātu. Viņa piezvanīja Guntai.
— Izdevās.
— Es zināju. — Gunta iesmējās. — Saģērbies. Šodien mēs svinam.
— Gunta, es… — Baiba paskatījās pulkstenī. — Vakarā atgriezīšos vēlu.
— Un pareizi. Dzīve tev arī pieder, — teica māsa. — Neaizmirsti lūpukrāsu. Tev piestāv koša.
Viņas sēdēja nelielā kafejnīcā. Smaržoja pēc vaniļas un kafijas, bet stūrī kāds klusi spēlēja ģitāru.
— Par tevi, programmētāja! — Gunta pacēla glāzi.
— Par mums, — Baiba palaboja. — Bez tevis es nebūtu uzdrīkstējusies.
— Nepatiesi. Tu vienmēr to varēji. Vienkārši bija pienācis laiks.
Baiba atgriezās pāri pusnaktij. Tikko durvis aizvērās, gaitenī parādījās Kaspars.
— Nu, kur tu biji?
— Pastaigājos ar māsu.
— Ar māsu, jā. Pēc tava izskata nepateiksi, ka burtnīcas laboji.
— Es arī nelaboju, — Baiba novilka apavus. — Mums bija iemesls.
— Aha. Iemesls… — viņš samiedza acis. — Un kāds?
— Noslēpums, — viņa pasmaidīja un iegāja virtuvē.
Nākamajā dienā Gunta atsūtīja viņai saiti: prakse viņu uzņēmumā. Intervija — pēc nedēļas, tehniskais uzdevums — uzrakstīt nelielu servisu.
— Tiksi galā? — Gunta jautāja.
— Tikšu.
Skolā Baiba sapulcināja kolēģus skolotāju istabā.
— Draugi, es eju prom no darba. Man ir jauns ceļš.
— Baibiņ, nu kā tad bez tevis? — nopūtās mācību pārzine. — Tu mums esi kā gaiss.
— Es iegriezīšos, — apsolīja Baiba. — Un pulciņu nepametīšu — izveidosim pārnēsājamu formātu, tikšanās reizi mēnesī. Ja jūs neiebilstat.
— Mēs esam tikai par, — teica bibliotekāre. — Un tava lietotne mums jau tagad palīdz.
Intervija noritēja tā, it kā viņu jau sen būtu gaidījuši. Baiba pārliecinoši atbildēja, rādīja kodu un godīgi teica “nezinu” tur, kur nezināja, — un piedāvāja, kā to noskaidros. Pēc divām dienām pienāca darba piedāvājums: “Jaunākais izstrādātājs. Pārbaudes laiks — trīs mēneši.”
— Pieņemsi? — Gunta jautāja.
— Pieņemšu, — Baiba sajuta, kā sirds sāk strauji sisties.
Mājās viņa klusēja. Spēka skaidrojumiem nebija, un gribējās, lai šoreiz viss izdotos klusi. Bet dzīve nemīl klusumu, kad blakus ir cilvēki, kas pieraduši pie skaļiem monologiem.
— Tu šodien esi kaut kāda… — Kaspars iesāka vakariņu laikā. — Es te domāju, tev vajadzētu ņemt piemēru no mana drauga sievas, no Sanitas. Viņa darbā neuzkavējas, lido mājās. Un ir taupīga, starp citu.
— Kaspar, nesalīdzini mani, — Baiba pacēla acis. — Es esmu es.
— Es tikai pateicu taisnību.
— Tavu taisnību, — viņa palaboja. — Un tās ir dažādas lietas.
— Ugū. Pasaki to savam makam, — viņš nosmīnēja. — Starp citu, es te mammai apsolīju, ka tu pagatavosi viņas “mīļāko pīrāgu”.
— Pats apsolīji — pats arī pagatavo, — Baiba piecēlās. — Man ir termiņš (deadline).
— Termiņš. — Kaspars viņu izsmēja. — Pasaku teicēja…
Prakse Baibai sākās strauji. Komanda izrādījās dzīvīga, uzmanīga, pat smieklīga: komandas vadītājs ar ironiskiem jokiem, testētāja ar aveņu krāsas matiem, vecākais programmētājs, kurš nekad nepacēla balsi. Baibā ieklausījās. Baibai jautāja. Baibai uzticēja koda iesniegumus. Viņa mācījās un uzsūca visu kā sūklis.
Pēc pusgada Baiba saņēma jaunu e-pastu: “Paaugstinājums par vidēja līmeņa speciālistu.” Viņa ilgi skatījās ekrānā, bet pēc tam izprintēja pārkvalifikācijas diplomu un ielika somā blakus vēstulei — kā pierādījumu pati sev.
Vakarā Gunta ieradās pie viņas ar puķu pušķi.
— Es taču teicu! Tev izdevās!
— Gunta, varbūt bez šī… — Baiba smējās un slaucīja acis piedurknē. — Es tiešām līdz galam nespēju noticēt.
— Tad ticēsim kopā. Braucam ēst pastu.
— Labāk rīt, — Baiba palūdza. — Šodien es… gribu vienkārši pasēdēt virtuvē un apjaust šo visu.
— Labi, — māsa sabužināja viņas matus. — Bet rīt — svinam.
Baiba palika viena un pēkšņi saprata: viņa vairs nebaidās no sarunas, no kuras tik daudzus mēnešus bija izvairījusies. Viņa izņēma no somas diplomu, vēstuli par paaugstinājumu un nolika uz galda. Noņēma gredzenu, pagrozīja to starp pirkstiem un nolika blakus.
Kaspars ienāca, kā parasti, nepieklauvējis.
— Kas tas ir? — viņš pamāja uz papīriem.
— Mana jaunā dzīve, — Baiba mierīgi atbildēja.
— Ak, atkal filozofija… — viņš piegāja tuvāk un izlasīja. — “Paaugstinājums… vidēja līmeņa speciālists…” Kas tas vēl par cirku?
— Nav nekāds cirks. Es pabeidzu kursus, iekārtojos IT uzņēmumā, izturēju pārbaudes laiku, mani paaugstināja, — Baiba uzskaitīja mierīgā balsī. — Es esmu programmētāja.
— Tu? Programmētāja? — Kaspars iesmējās tā, ka pat pults izkrita no rokām. — Jā, tu taču… nu, tu pati saproti.
— Sapratu, — Baiba pamāja. — Es sapratu, ka to nesaki tu.
— Nerunā muļķības, — viņš atmeta ar roku. — Tu pat koda rindiņu neuzrakstīsi, kur nu vēl…
— Gribi, es parādīšu? — Baiba atvēra klēpjdatoru un Kaspara acu priekšā palaida savu servisu. — Re kur aizmugursistēma, re kur galapunkti, re kur testi. Varu paskaidrot. Bet man nav pienākuma to darīt.
Kaspars atkāpās par soli.
— Labi… — viņš mēģināja atgūt elpu. — Un ko tu ar to gribi teikt?
— To, ka esmu pieņēmusi lēmumu, — Baiba noņēma priekšautu un glīti to salocīja. — Es visu mainu.
— Ko tieši? — viņš tēlotā smieklā jautāja.
— Man ir darbs. Man ir cilvēki, kuri mani atbalsta. Man esmu es pati. Ar to pietiek.
— Baiba, — Kaspars pieķērās krēsla atzveltnei. — Es tikai teicu taisnību. Sievietei jābūt gudrai, pacietīgai…
— Sievietei jābūt sev pašai, — Baiba pārtrauca. — Un jādzird sevi.
— Un ko… — viņš pazemināja balsi. — Ko es teikšu mammai?
— Teiksi taisnību.
— Pagaidi, — Kaspars ieskatījās viņai acīs, meklējošs un apjucis. — Tas viss algas dēļ? Es… es taču centos mūsu labā.
— Nē, — Baiba tik tikko manāmi pasmaidīja. — Tas ir attieksmes dēļ. Nauda tikai izgaismoja to, kas jau bija. Tu izvēlējies čāpstināšanu dialoga vietā, salīdzināšanu atbalsta vietā, smiešanos jautājumu vietā. Es ilgi domāju, ka “mīlestība” nozīmē paciest. Izrādījās, ka mīlēt nozīmē iet tur, kur tevi dzird.
— Es varu… laboties, — viņš gandrīz pačukstēja.
— Es arī varu, bet atgriezties — nevaru. Man ir jāiet tālāk.
Viņa izgāja kāpņu telpā, un durvis aiz viņas mīksti aizvērās. Pakāpieni veda lejā — neierasti gaiši un tīri, it kā viņu tur jau gaidītu. Ārā bija pavēss. Baiba ievilka elpu un devās uz pieturu. Izkārtnes mirgoja, vējš smaržoja pēc slapja asfalta un kafijas. Telefonā parādījās ziņa no Guntas: “Esmu blakus. Ja vajadzēs — paņemšu pie sevis. Un es lepojos ar tevi.”
— “Lepojos ar tevi,” — Baiba izlasīja skaļi un negaidīti iesmējās. — “Lepojos ar sevi,” — viņa piebilda.
Viņa noīrēja dzīvokli tuvāk birojam — nelielu, ar čīkstošu grīdu un augstu vēdlodziņu, pa kuru no rītiem ielidoja putni. Pirmajās dienās valdīja klusums — tāds, kāds mēdz būt, kad ir izslēgts garš, garlaicīgs seriāls, un tu pēkšņi saproti: vari sākt skatīties kaut ko savu. No rītiem Baiba modās bez saucieniem “Kur ir manas brokastis?”, bez komentāriem “Sanita ir labāka”, bez trauksmes “a ja nu šodien atkal salīdzinās”. Tā vietā bija modinātājs, mundra duša un ceļš, kurā pilsēta elpoja saskaņā ar viņu.
— Labrīt! — viņu sveicināja apsardzes darbiniece biznesa centrā.
— Labrīt, — atbildēja Baiba un katru reizi juta, kā iekšā iedegas lampiņa “esmu savā vietā”.
Skolā viņa arī parādījās: reizi mēnesī — pulciņš, bērni, viņu mirdzošās acis. Reizēm — gājiens uz ēdnīcu pēc tās pašas bērnības kompotu.
— Baiba, — viņu aiz piedurknes parāva kāds vienpadsmitklasnieks. — Vai taisnība, ka jūs tagad esat IT speciāliste?
— Taisnība, — viņa smaidīja.
— Bet vai mums var… nu, tā kā jūs? — jautāja klusā Dace.
— Var, — atbildēja Baiba. — Sāciet ar mazu solīti. Ejiet tur, kur ir interesanti. Un turieties pie cilvēkiem, kuri jūs atbalsta.
Viņa iemācījās pusdienot nesteidzoties, izvēlēties botas pēc ērtuma, nevis “tāpēc, ka tā pieņemts”, izslēgt darba čatu pēc deviņiem. Brīvdienās — gājieni uz kino, kafija ar Guntu, reiz pat — kāpšanas sienas nodarbība. Uz rokas parādījās tieva sudraba rokassprādze ar mazu, taisnu svītru — atgādinājums: līnija var būt taisna, pat ja kādreiz ir bijusi noslēgta aplī.
Kādu dienu, atgriežoties mājās, Baiba pie kāpņu telpas ieraudzīja Kasparu. Viņš stāvēja, mīņājoties no kājas uz kāju, un skatījās telefonā.
— Čau, — viņa teica.
— Čau, — viņš pacēla acis. — Es… gribēju pateikt, ka aizgāju no darba. Atradu citu darbu, tiesa, ar mazāku algu. Un… sāku mācīties. Kursus par projektu vadību.
— Forši, — Baiba pamāja.
— Un vēl… — viņš saminstinājās.
Lasi vēl: Kāzu ielūgumā norādījām: “Ierasties bez bērniem”, bet viņi ieradās ar veseliem 5
— Man nebija taisnība. Daudz ko. It īpaši — attiecībā uz tevi. Tas nav attaisnojums. Vienkārši… gribēju, lai tu zinātu.
— Zinu, — teica Baiba. — Paldies, ka pateici.
— Es nelūdzu atgriezties, — viņš ātri piebilda. — Vienkārši gribējās pielikt punktu pareizi.
— Punkti vispār neeksistē, — Baiba pasmaidīja. — Ir jaunas rindkopas.
Viņi brīdi klusējot nostāvēja. Tad Baiba pirmā paspēra soli pretī durvīm.
— Lai tev viss labi, Kaspar, — viņa teica un nospieda durvju kodu.
— Tev arī, Baiba, — viņš atbildēja.
Kāpnes joprojām veda uz augšu, uz logu, pa kuru spīdēja gaisma. Baiba uzkāpa savā stāvā un apstājās, lai paskatītos uz pilsētu. Tā trokšņoja, būvējās, mainījās — tāpat kā viņa. Telefons ievibrēja. Ziņa no komandas vadītāja: “Dalāmies ar jaunumiem sapulcē. Gatavojies pieņemt praktikantu.”
Baiba pasmaidīja.
— Pieņemts, — viņa uzrakstīja. — Sarīkosim labu ievadīšanu darbā.
Viņa iegāja dzīvoklī, atvēra klēpjdatoru un paskatījās ekrānā: glīts uzdevumu saraksts, svaigas idejas, jaunā praktikanta vārds — Sanita. Baiba klusi iesmējās: dzīvei patīk ironija.
— Sanita, lai iet Sanita, — viņa teica tukšajā istabā, un atbalss noskanēja maigi. — Laipni lūgta.
Virtuvē uzvārījās tējkanna. Baiba uztaisīja tēju, atvēra logu, ielaižot istabā vēju, un izņēma no cepeškrāsns ābolu pīrāgu — pirmo ilgā laikā, ko viņa bija izcepusi nevis tāpēc, ka “kādam apsolīja”, bet vienkārši tāpēc, ka pati sagribēja. Pīrāgs smaržoja pēc kanēļa un siltuma. Vakarā atnāca Gunta ar saldējumu.
— Nu ko, programmētāja, — viņa jau no sliekšņa teica. — Kā dzīve?
— Salikšanas procesā, — Baiba pasmaidīja. — Bet, šķiet, versija (build) iet cauri.
— Tātad būs relīze, — māsa piemiedza ar aci.
— Jā, jau ir, — atbildēja Baiba. — To sauc “es”.
Viņas sēdēja uz palodzes, ēda pīrāgu un saldējumu, smējās līdz asarām un kala plānus atvaļinājumam, kas šoreiz noteikti notiks bez kredītiem un čāpstināšanas. Baiba pieķēra sevi pie domas, ka pilsēta šodien ir īpaši skaista. Varbūt tāpēc, ka pagriezusies pret viņu ar to pusi, kur vienmēr ir gaisma. Bet varbūt — tāpēc, ka viņa pati beidzot ir nostājusies tur, kur ir gaišs.
Un kad naktī viņa aizgāja gulēt, viņa pirmo reizi daudzu gadu laikā nedomāja par to, ka viņai kādam būtu jāpierāda sava vērtība. Viņa to jau bija pierādījusi — sev. Un ar to izrādījās pietiekami, lai no rīta pamostos ar to sajūtu, kuras dēļ mēs arī ejam tālāk:
“Esmu savā vietā. Un es tikšu galā.”
