“Mana alga tagad ir daudz lielāka nekā tava, tāpēc nenorādi ko man darīt” Baiba paziņoja vīram

Viņa izņēma no somas diplomu, vēstuli par paaugstinājumu un nolika uz galda. Noņēma gredzenu, pagrozīja to starp pirkstiem un nolika blakus.

Kaspars ienāca, kā parasti, nepieklauvējis.

— Kas tas ir? — viņš pamāja uz papīriem.

— Mana jaunā dzīve, — Baiba mierīgi atbildēja.

— Ak, atkal filozofija… — viņš piegāja tuvāk un izlasīja. — “Paaugstinājums… vidēja līmeņa speciālists…” Kas tas vēl par cirku?

— Nav nekāds cirks. Es pabeidzu kursus, iekārtojos IT uzņēmumā, izturēju pārbaudes laiku, mani paaugstināja, — Baiba uzskaitīja mierīgā balsī. — Es esmu programmētāja.

— Tu? Programmētāja? — Kaspars iesmējās tā, ka pat pults izkrita no rokām. — Jā, tu taču… nu, tu pati saproti.

— Sapratu, — Baiba pamāja. — Es sapratu, ka to nesaki tu.

Šobrīd aktuāli

Pēdējais brīdis sagatavoties: Sinoptiķi brīdina par bīstamu pavērsienu tuvākajās dienās

— Nerunā muļķības, — viņš atmeta ar roku. — Tu pat koda rindiņu neuzrakstīsi, kur nu vēl…

— Gribi, es parādīšu? — Baiba atvēra klēpjdatoru un Kaspara acu priekšā palaida savu servisu. — Re kur aizmugursistēma, re kur galapunkti, re kur testi. Varu paskaidrot. Bet man nav pienākuma to darīt.

Kaspars atkāpās par soli.

— Labi… — viņš mēģināja atgūt elpu. — Un ko tu ar to gribi teikt?

— To, ka esmu pieņēmusi lēmumu, — Baiba noņēma priekšautu un glīti to salocīja. — Es visu mainu.

— Ko tieši? — viņš tēlotā smieklā jautāja.

— Man ir darbs. Man ir cilvēki, kuri mani atbalsta. Man esmu es pati. Ar to pietiek.

— Baiba,  — Kaspars pieķērās krēsla atzveltnei. — Es tikai teicu taisnību. Sievietei jābūt gudrai, pacietīgai…

Šobrīd aktuāli

Skarbi, bet godīgi: Raimonds Pauls svētku laikā nesaudzē ne sevi, ne citus – VIDEO

— Sievietei jābūt sev pašai, — Baiba pārtrauca. — Un jādzird sevi.

— Un ko… — viņš pazemināja balsi. — Ko es teikšu mammai?

— Teiksi taisnību.

— Pagaidi, — Kaspars ieskatījās viņai acīs, meklējošs un apjucis. — Tas viss algas dēļ? Es… es taču centos mūsu labā.

— Nē, — Baiba tik tikko manāmi pasmaidīja. — Tas ir attieksmes dēļ. Nauda tikai izgaismoja to, kas jau bija. Tu izvēlējies čāpstināšanu dialoga vietā, salīdzināšanu atbalsta vietā, smiešanos jautājumu vietā. Es ilgi domāju, ka “mīlestība” nozīmē paciest. Izrādījās, ka mīlēt nozīmē iet tur, kur tevi dzird.

— Es varu… laboties, — viņš gandrīz pačukstēja.

— Es arī varu, bet atgriezties — nevaru. Man ir jāiet tālāk.

Viņa izgāja kāpņu telpā, un durvis aiz viņas mīksti aizvērās. Pakāpieni veda lejā — neierasti gaiši un tīri, it kā viņu tur jau gaidītu. Ārā bija pavēss. Baiba ievilka elpu un devās uz pieturu. Izkārtnes mirgoja, vējš smaržoja pēc slapja asfalta un kafijas. Telefonā parādījās ziņa no Guntas: “Esmu blakus. Ja vajadzēs — paņemšu pie sevis. Un es lepojos ar tevi.”

— “Lepojos ar tevi,” — Baiba izlasīja skaļi un negaidīti iesmējās. — “Lepojos ar sevi,” — viņa piebilda.

Šobrīd aktuāli

Tas skar ikvienu: Operatīvie dienesti nākuši klajā ar svarīgu paziņojumu

Viņa noīrēja dzīvokli tuvāk birojam — nelielu, ar čīkstošu grīdu un augstu vēdlodziņu, pa kuru no rītiem ielidoja putni. Pirmajās dienās valdīja klusums — tāds, kāds mēdz būt, kad ir izslēgts garš, garlaicīgs seriāls, un tu pēkšņi saproti: vari sākt skatīties kaut ko savu. No rītiem Baiba modās bez saucieniem “Kur ir manas brokastis?”, bez komentāriem “Sanita ir labāka”, bez trauksmes “a ja nu šodien atkal salīdzinās”. Tā vietā bija modinātājs, mundra duša un ceļš, kurā pilsēta elpoja saskaņā ar viņu.

— Labrīt! — viņu sveicināja apsardzes darbiniece biznesa centrā.

— Labrīt, — atbildēja Baiba un katru reizi juta, kā iekšā iedegas lampiņa “esmu savā vietā”.

Skolā viņa arī parādījās: reizi mēnesī — pulciņš, bērni, viņu mirdzošās acis. Reizēm — gājiens uz ēdnīcu pēc tās pašas bērnības kompotu.

— Baiba, — viņu aiz piedurknes parāva kāds vienpadsmitklasnieks. — Vai taisnība, ka jūs tagad esat IT speciāliste?

— Taisnība, — viņa smaidīja.

— Bet vai mums var… nu, tā kā jūs? — jautāja klusā Dace.

— Var, — atbildēja Baiba. — Sāciet ar mazu solīti. Ejiet tur, kur ir interesanti. Un turieties pie cilvēkiem, kuri jūs atbalsta.

Šobrīd aktuāli

Lielas izmaiņas veikalos “Maxima”: pircēji būs sajūsmā par jauno piedāvājumu

Viņa iemācījās pusdienot nesteidzoties, izvēlēties botas pēc ērtuma, nevis “tāpēc, ka tā pieņemts”, izslēgt darba čatu pēc deviņiem. Brīvdienās — gājieni uz kino, kafija ar Guntu, reiz pat — kāpšanas sienas nodarbība. Uz rokas parādījās tieva sudraba rokassprādze ar mazu, taisnu svītru — atgādinājums: līnija var būt taisna, pat ja kādreiz ir bijusi noslēgta aplī.

Kādu dienu, atgriežoties mājās, Baiba pie kāpņu telpas ieraudzīja Kasparu. Viņš stāvēja, mīņājoties no kājas uz kāju, un skatījās telefonā.

— Čau, — viņa teica.

— Čau, — viņš pacēla acis. — Es… gribēju pateikt, ka aizgāju no darba. Atradu citu darbu, tiesa, ar mazāku algu. Un… sāku mācīties. Kursus par projektu vadību.

— Forši, — Baiba pamāja.

— Un vēl… — viņš saminstinājās.

Lasi vēl: Kāzu ielūgumā norādījām: “Ierasties bez bērniem”, bet viņi ieradās ar veseliem 5

— Man nebija taisnība. Daudz ko. It īpaši — attiecībā uz tevi. Tas nav attaisnojums. Vienkārši… gribēju, lai tu zinātu.

— Zinu, — teica Baiba. — Paldies, ka pateici.

— Es nelūdzu atgriezties, — viņš ātri piebilda. — Vienkārši gribējās pielikt punktu pareizi.

— Punkti vispār neeksistē, — Baiba pasmaidīja. — Ir jaunas rindkopas.

Šobrīd aktuāli

Baisās prognozes 2026. gadam: paziņots cik daudz taisnības ir Nostradama pētnieku brīdinājumos un kas mūs sagaida

Viņi brīdi klusējot nostāvēja. Tad Baiba pirmā paspēra soli pretī durvīm.

— Lai tev viss labi, Kaspar, — viņa teica un nospieda durvju kodu.

— Tev arī, Baiba, — viņš atbildēja.

Kāpnes joprojām veda uz augšu, uz logu, pa kuru spīdēja gaisma. Baiba uzkāpa savā stāvā un apstājās, lai paskatītos uz pilsētu. Tā trokšņoja, būvējās, mainījās — tāpat kā viņa. Telefons ievibrēja. Ziņa no komandas vadītāja: “Dalāmies ar jaunumiem sapulcē. Gatavojies pieņemt praktikantu.”

Baiba pasmaidīja.

— Pieņemts, — viņa uzrakstīja. — Sarīkosim labu ievadīšanu darbā.

Viņa iegāja dzīvoklī, atvēra klēpjdatoru un paskatījās ekrānā: glīts uzdevumu saraksts, svaigas idejas, jaunā praktikanta vārds — Sanita. Baiba klusi iesmējās: dzīvei patīk ironija.

— Sanita, lai iet Sanita, — viņa teica tukšajā istabā, un atbalss noskanēja maigi. — Laipni lūgta.

Virtuvē uzvārījās tējkanna. Baiba uztaisīja tēju, atvēra logu, ielaižot istabā vēju, un izņēma no cepeškrāsns ābolu pīrāgu — pirmo ilgā laikā, ko viņa bija izcepusi nevis tāpēc, ka “kādam apsolīja”, bet vienkārši tāpēc, ka pati sagribēja. Pīrāgs smaržoja pēc kanēļa un siltuma. Vakarā atnāca Gunta ar saldējumu.

— Nu ko, programmētāja, — viņa jau no sliekšņa teica. — Kā dzīve?

— Salikšanas procesā, — Baiba pasmaidīja. — Bet, šķiet, versija (build) iet cauri.

Šobrīd aktuāli

Īpašs svētku pārsteigums “Rimi” pircējiem: ļoti patīkama ziņa visiem veikala apmeklētājiem

— Tātad būs relīze, — māsa piemiedza ar aci.

— Jā, jau ir, — atbildēja Baiba. — To sauc “es”.

Viņas sēdēja uz palodzes, ēda pīrāgu un saldējumu, smējās līdz asarām un kala plānus atvaļinājumam, kas šoreiz noteikti notiks bez kredītiem un čāpstināšanas. Baiba pieķēra sevi pie domas, ka pilsēta šodien ir īpaši skaista. Varbūt tāpēc, ka pagriezusies pret viņu ar to pusi, kur vienmēr ir gaisma. Bet varbūt — tāpēc, ka viņa pati beidzot ir nostājusies tur, kur ir gaišs.

Un kad naktī viņa aizgāja gulēt, viņa pirmo reizi daudzu gadu laikā nedomāja par to, ka viņai kādam būtu jāpierāda sava vērtība. Viņa to jau bija pierādījusi — sev. Un ar to izrādījās pietiekami, lai no rīta pamostos ar to sajūtu, kuras dēļ mēs arī ejam tālāk:

“Esmu savā vietā. Un es tikšu galā.”