Kāzas bez bērniem – vai pieklājīgi vai tomēr…
Banketu zāles durvis lēni atvērās, un hallē ieplūda silta, zeltaina gaisma. Es stāvēju kāzu kleitā, viegli pieturot malu un cenšoties nenodot uztraukumu rokās. Mūzika skanēja klusi un maigi, viesi smaidīja, oficianti izkārtoja dzirkstošā glāzes… Viss bija tieši tā, kā mēs ar Mārtiņu bijām sapņojuši. Gandrīz.
Kamēr es atvilku elpu pirms ieiešanas zālē, ārā asi iečīkstējās bremzes. Caur stikla durvīm es ieraudzīju, kā pie kāpnēm piebrauca vecs, sudrabots minivens. Durvis atvērās, un laukā izbira trokšņaina kompānija: tante Gaida, viņas meita ar vīru… un pieci bērni, kuri jau sāka skraidīšanas sacensības ap automašīnu.
Es sastingstā aukstumā. — Tikai ne to… — es pačukstēju. Mārtiņš pienāca tuvāk.
— Viņi tomēr atbrauca? — viņš jautāja, skatoties tajā pašā virzienā.
— Jā. Un… ar bērniem.
Mēs stāvējām durvīs, gatavi ieiet zālē pie viesiem, bet tā vietā sastingām kā divi aktieri, kuri pēkšņi pirms pirmizrādes aizmirsuši tekstu. Un tajā brīdī es sapratu: ja es tagad neizturēšu — visa diena būs drupās. Bet, lai saprastu, kā mēs nonācām līdz šādam absurdam, ir jāatgriežas dažas nedēļas pagātnē.
Kad mēs ar Mārtiņu nolēmām rīkot kāzas, mēs zinājām vienu: tās būs klusas, kamermūzikas noskaņās un mājīgas. Tikai 40 viesu, dzīvais džezs, maiga gaisma, silta atmosfēra. Un — bez bērniem. Ne tāpēc, ka mēs būtu pret bērniem. Bet tāpēc, ka sapņojām pavadīt vakaru bez skriešanas, mantu jaukšanas, krišanas no batutiem, apliešanās ar sulu un svešām audzināšanas ainām.
Visi draugi to uztvēra normāli. Mani vecāki — arī. Mārtiņa vecāki nedaudz pabrīnījās, bet ātri samierinājās. Bet tālākie radi…
Pirmā piezvanīja tante Gaida — sieviete, kurai balss skaļums ir iebūvēts ģenētiskajā kodā.
— Ieva. — viņa iesāka bez sasveicināšanās. — Kas tās par ziņām, ka bērnus uz kāzām nedrīkst? Tu nopietni?
— Jā, Gaida, — es mierīgi atbildēju. — Mēs vēlamies klusu vakaru, lai visi pieaugušie varētu atpūsties.
— Atpūsties no bērniem? — viņa teica tā, it kā es būtu aicinājusi aizliegt zīdaiņus visā valstī. — Vai tu vispār saproti, ka mums ir draudzīga ģimene? Mēs visur ejam kopā.
— Tā ir mūsu diena. Mēs nevienu nespiežam nākt, bet noteikums ir tāds.
Pauze. Smaga kā granīts.
— Nu un brīnišķīgi. Mēs tad nenāksim, — viņa sausi noteica un pārtrauca sarunu. Es sēdēju ar telefonu rokās, jūtoties kā cilvēks, kurš nupat nospiedis sarkanu palaišanas pogu.
Pēc trim dienām atnāca Mārtiņš ar drūmu seju.
— Ieva… Parunāsim? — viņš jautāja, novelkot jaku.
— Kas noticis?
— Kristīne saka, ka tas ir ģimenes pazemojums. Ka viņas trīs bērni nav nekādi trokšņaini, bet normāli cilvēki. Un, ja viņi nevar nākt, tad nenāks ne viņa, ne viņas vīrs, ne vīra vecāki.
— Tas nozīmē — mīnus pieci cilvēki?
— Astoņi, — viņš izlaboja, noguris apsēžoties uz dīvāna. — Viņi nolēma, ka mēs esam pārkāpuši tradīciju.
Es tikai iesmējos — ar lūstošu skaņu. — Kādu tradīciju? Atvest uz kāzām bērnus, kuri nogāž oficiantus ar paplātēm? Mārtiņš arī pasmīnēja.
— Nesaki viņiem to. Viņi tāpat ir uzvilkti.
Bet ar to nekas nebeidzās. Pēc nedēļas mēs aizbraucām uz ģimenes vakariņām pie viņa vecākiem. Un tieši tur mani gaidīja pārsteigums. Viņa vecmāmiņa — klusā, mierīgā Austras kundze, kura parasti lūdzas, lai neviens viņu nekur neiesaistītu, — pēkšņi ņēma vārdu. — Bērni ir svētība, — viņa teica ar pārmetumu. — Bez viņiem kāzas… ir tukšas.
Es jau atvēru muti, bet Mārtiņa mamma mani apsteidza.
— Mamma, nu pietiek. — viņa nogurusi atlaidās krēsla atzveltnē. — Bērni kāzās ir haoss. Tu pati vienmēr sūdzējies par troksni. Un cik reizes mēs esam ķēruši mazos skrējējus zem galdiem?
— Bet ģimenei taču jābūt kopā.
— Ģimenei ir jāciena to noteikumi, kuri precas, — mierīgi atbildēja vīramāte. Es gribēju piecelties un aplaudēt. Bet vecmāmiņa tikai pakratīja galvu:
— Es tik un tā uzskatu, ka tas nav pareizi.
Es sapratu: konflikts ir kļuvis par ģimenes drāmu “Troņu spēļu” līmenī
Un mēs esam karalis un karaliene, kurus aktīvi mēģina gāzt no troņa. Īstā spēle sekoja pēc dažām dienām. Zvans. Ekrānā — Mārtiņa tēvocis Miķelis. Vismierīgākais, vislīdzsvarotākais, visvairāk “tas uz mani neattiecas” cilvēks.
— Ieviņ, čau, — viņš mīļi iesāka. — Te tāda lieta… Mēs ar Olgu padomājām… Kāpēc bērnus nevar? Viņi taču ir daļa no mums. Mēs visi esam pieraduši nākt uz kāzām kopā.
— Miķeli, — es nogurusi nopūtos, — mēs vienkārši vēlamies mierīgu vakaru. Mēs nevienam neaizliedzam nenākt…
— Jā, jā, dzirdēju to. Bet saproti, Olga saka: ja mūsu bērni nevar nākt, tad viņa arī nenāks. Un es kopā ar viņu.
Es aizvēru acis. Vēl mīnus divi. Līdz šim brīdim viesu saraksts bija sarucis. Mārtiņš apsēdās blakus, aplika roku man ap pleciem.
— Mēs darām pareizi, — viņš klusi teica. — Citādi kāzas nebūs mūsu.
Bet spiediens turpinājās. Te vecmāmiņa ieminējās, ka “bez bērnu smiekliem viss būs tukšs”. Te Kristīne ievietoja dramatisku ierakstu ģimenes čatā: “Žēl, ka daži nevēlas redzēt bērnus savos svētkos…”
Un lūk — kāzu diena. Minivens apstājās tieši pie kāpnēm. Bērni izskrēja priekšā, dipinot pa flīzēm tā, it kā mēģinātu maršu. Tante Gaida izkāpa nopakaļus, kārtojot matu šķipsnu.
— Es neizturēšu šo kņadu… — es pačukstēju. Mārtiņš saspieda manu roku.
— Nepārdzīvo. Tūlīt tiksim skaidrībā.
Mēs izgājām pretī. Tante Gaida jau bija uzkāpusi uz augšējā pakāpiena.
— Nu, sveiki, jaunie. — viņa teatrāli izpleta rokas. — Piedodiet, ka nokavējām. Bet mēs tomēr nolēmām atbraukt. Mēs taču esam ģimene. Bērnus, protams, nebija kam atstāt. Bet viņi būs klusi. Mēs uz neilgu laiku.
— Klusi? — Mārtiņš pačukstēja, skatoties uz bērniem, kuri jau mēģināja ielūkoties zem kāzu arkas.
Es dziļi ieelpoju.
— Gaida… Mēs norunājām, — es teicu mierīgi un skaidri. — Norunājām, ka bērnu nebūs. Tu to zināji iepriekš.
— Bet kāzas taču… — viņa sāka taisnoties. Un te iejaucās vecmāmiņa.
— Mēs atnācām jūs apsveikt, — viņa noteica stingri. — Bet bērni ir daļa no ģimenes. Nav labi viņus nošķirt.
— Austras kundze, — es mīļi vērsos pie viņas, — mēs novērtējam jūsu ierašanos. Patiešām. Bet izvēle ir mūsu. Un, ja mūsu lēmums netiek cienīts, mums būs jālūdz…
Es nepaspēju pabeigt.
— MAMMA.— asi pateica Mārtiņa mamma, iznākot no zāles. — Pietiek bojāt bērniem svētkus. Pieaugušie svin — bērni paliek mājās. Viss. Ejam.
Vecmāmiņa apjuka. Tante Gaida sastinga. Bērni pēkšņi arī apklusa — laikam juta enerģētikas maiņu. Gaida nošņaukājās.
— Nu… labi. Mēs negribējām tā. Vienkārši domājām, ka tā būs labāk.
— Jums nav obligāti jāiet prom, — es teicu. — Bet bērniem ir jādodas mājās.
Kristīne nobolīja acis. Vīrs nopūtās. Divas minūtes klusuma — un viņi klusi pavadīja bērnus atpakaļ uz mašīnu. Kristīnes vīrs sēdās pie stūres un aizveda viņus mājās, bet pieaugušie palika. Pirmo reizi visa šī laika garumā — brīvprātīgi. Kad mēs iegājām zālē, tur valdīja ideāla atmosfēra — sveču gaisma, džezs, maiga balsu duna. Draugi pacēla glāzes, kungi deva mums ceļu, oficiants pasniedza šampanieti. Un tajā brīdī es sapratu: mēs visu izdarījām pareizi. Mārtiņš noliecās pie manis:
— Nu ko, sieva… Šķiet, mēs uzvarējām.
— Šķiet, ka jā, — es pasmaidīju.
Vakars bija brīnišķīgs. Mēs dejojām pirmo deju bez maziem bērniem, kuri skraidītu starp kājām. Neviens neskrēja, nemeta kūkas, neslēdza multfilmas telefonā. Viesi sarunājās, smējās, baudīja mūziku. Pēc pāris stundām pie mums pienāca vecmāmiņa.
— Ieviņ, Mārtiņ… — viņa klusi teica. — Man nebija taisnība. Šodien… ir labi. Ļoti labi. Bez kņadas. Es silti pasmaidīju.
— Paldies, Austras kundze.
— Es vienkārši… — viņa nopūtās. — Veciem cilvēkiem piemīt tieksme turēties pie ieradumiem. Bet es redzu: jūs zinājāt, ko darāt. Šie vārdi man nozīmēja vairāk nekā visi vakara tosti.
Jau svētku beigās tante Gaida pienāca pie manis, turot glāzi tā, it kā tas būtu viņas vairogs.
— Iev… — viņa nolaida balsi. — Es sakarsu. Piedod. Vienkārši mēs vienmēr tā darījām. Bet šodien… ir skaisti. Klusi. Pieaugušo gaumē.
— Paldies, ka atnācāt, — es atbildēju patiesi.
— Mēs ar bērniem reti atpūšamies. Bet šeit… es pēkšņi sajutos kā cilvēks, — viņa atzinās. — Pat drusku skumji, ka agrāk par to neiedomājos.
Mēs apskāvāmies. Sasprindzinājums, kas bija krājies nedēļām, izgaisa. Kad vakars beidzās, mēs ar Mārtiņu izgājām ārā, zem maigās laternu gaismas. Viņš novilka žaketi un uzlika to man uz pleciem.
— Nu, kā tev mūsu kāzas? — viņš jautāja.
— Tās bija ideālas, — es teicu.
— Tāpēc, ka tās bija mūsējās.
— Un tāpēc, ka mēs tās nosargājām.
Es pamāju ar galvu. Jā, tas bija galvenais. Ģimene ir svarīga. Tradīcijas — arī. Bet robežu cienīšana ir ne mazāk svarīga. Un, ja jaunlaulātie saka “bez bērniem”, tad tā nav kaprīze. Tās ir viņu tiesības. Un, kā izrādījās, pat visčīkstošākie ģimenes mehānismi var pārkārtoties — ja tiem dod saprast, ka lēmums ir galīgs. Šīs kāzas kļuva par mācību visiem — un īpaši mums: reizēm, lai saglabātu svētkus, ir jāprot pateikt “nē”. Un šis “nē” padara dienu patiesi laimīgu.
