Man 20, vīram – 40. Neviens netic, ka apprecējos mīlestības dēļ

Es mokos ar to, ka neviens mani nevēlas saprast. Visi apkārtējie ir pieņēmuši, ka mūsu laulības pamatā ir viss cits, tikai ne patiesa mīlestība. Negatīvismu saņemu no visām pusēm, turklāt nekad nebūtu iedomājusies, ka savas personīgās laimes meklējumos zaudēšu mātes un labākās draudzenes atbalstu.

Ar savu topošo vīru Jāni iepazinos darbā. Viņš bija ģenerāldirektora vietnieks, bet es tur strādāju par visparastāko pārdošanas menedžeri. Ar Jāni sanāca tikties uzņēmuma kopīgajās sapulcēs. Taču mums nebija nekādas simpātijas vienam pret otru, nebija tā, kā rakstīja grāmatās – pēkšņi emociju uzplūdumi, dzirkstelītes mūsu starpā. No kolēģu runām par viņu zināju to, ka ir 40 gadus vecs un šķīries. Man pat prātā nenāca domas par to, ka mēs varētu būt kopā – man viņš sākumā vispār nesimpatizēja kā vīrietis. Godīgi, tobrīd vairāk domāju par savu karjeru un to, kā izcelties citu menedžeru vidū, jo bija ļoti svarīgi uzlabot materiālo situāciju. Dzīvoju kopā ar mammu, man vēl ir divas māsas – 10 un 13 gadus vecas -, tādēļ ir ļoti grūti reizēm savilkt kopā galus.

Jaungada korpratīvais pasākums kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. Pēc vienas lēnās dejas mūsu romāns ar Jāni arī aizsākās. Jau pēc pusgada mēs apprecējāmies.

Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!