Artrīta un artrozes attīstību var veicināt arī infekcijas slimības, aukstums, vielmaiņas procesu un endokrīnās sistēmas traucējumi, liekais svars. Par pirmajiem brīdinošajiem simptomiem var uzskatīt sāpes – asi izteiktas un kustību ierobežojošas vai arī pavisam mērenas, kas rodas tikai, izdarot noteiktas kustības. Pie tiem pieder arī tā sauktās „starta” sāpes, kad pēc ilgākas sēdēšanas ir grūti piecelties. Tāpēc, kolīdz parādījušās slimības pirmās pazīmes, velti gaidīt, ka viss pāries pats no sevis, jāsāk rīkoties pašam.
Izteikta locītavu iekaisuma gadījumā ārsti parasti izraksta pretiekaisuma un pretsāpju preparātus, bet ielaistos gadījumos – steroīdos un hormonu preparātus. Bet patiesībā tas ir apburtais aplis.
Iekaisums patiešām tiek noņemts, sāpes pazūd, taču tikai uz laiku. Ar savu ātro iedarbību pretsāpju preparāti tikai piesedz slimības izpausmes, bet nelikvidē tās pirmcēloni. Turklāt par sāpju straujo noņemšanu organisms maksā dārgu cenu, kas izpaužas kā kaitējums kuņģa gļotādai, diabēts, hipertonija, nefrīts utt. Medikamentu nopietnās blakusiedarbības reizēm sevi piesaka tikai tad, kad slimnieks tiek hospitalizēts, piemēram, ar kuņģa asiņošanu.
Vai tas nozīmē, ka no ārstēšanās vajadzētu atteikties pilnībā? Jo sevišķi ņemot vērā, ka vairums ortopēdu iesaka mieru un atturēties no kustībām. Atbilde tam ir jau raksta sākumā minētā frāze.
Piemēram, Ķīna jebkurā pilsētā, izejot rīta agrumā parkā, var ieraudzīt daudzus dažāda vecuma cilvēkus, kas koncentrēti un plūstoši nodarbojas ar ušu. Un aplam domāt, ka viņu vidū nav arī tādu, kam nesāpētu locītavas. Ir, un neviens vien.
Pats par sevi saprotams, ka sāpošas locītavas nevajag mocīt ar skriešanu vai volejbola spēli, taču atveseļojoša vingrošana un peldēšana tām ir pat nepieciešama.
Tas, ka dzīvība ir kustība, ir aksioma. Bez kustības pilnvērtīga dzīve vienkārši nav iedomājama. Savukārt tas, kā kustamies mēs, lielā mērā ir atkarīgs no mūsu locītavām.