Kontaktu sarakstā bija tikai divi telefona numuri – mammas un tēta. Viņi nospieda zvanīt un saņēma šādu te atbildi

“Kādas nometnes? Kas tā ir, kaut kāda izjokošana?”
“Ziniet, man prāts nevelk uz jokiem. Es atbraucu uz nometni, lai apciemotu savu bērnu, pastaigājoties mēs atradām telefonu. Nometne “Draudzība”. Kas notiek, jūs nezināt, kur atrodas jūsu bērns?”
“Es ļoti labi zinu, kur atrodas mans bērns! Tam nav nekāda sakara ar kaut kādu jūsu minēto nometni. Jūs vai nu ņirgājaties, vai arī esat nopietni kļūdījušies!”
“To mēs tūlīt pat pavisam viegli noskaidrosim,” atbildēju satrauktajam vīrietim. Mēs kā reiz pienācām pie apsarga būdiņas.
“Nosauciet bērna uzvārdu un vecumu,” lūdzu vīrietim otrpus telefona.
Kamēr viens no apsargiem čaukstināja lapas ar bērnu sarakstu, mans sarunu biedrs klausulē smagi elsoja, apstrādājot pašlaik notiekošo. Es speciāli turēju telefonu tuvāk apsargam, lai vīrietis varētu atbildi sadzirdēt no pirmavota.

Lasi vēl: Viņš pajautāja auklei bērnu namā, kāpēc zīdaiņi gultās klusē. Atbilde burtiski izrāva dvēseli

“Ir tāds!” beidzot teica apsargs, atkārtojot bērna uzvārdu un vārdu.  “Sestā komanda, atrodas trešajā korpusā.”
“Dzirdējāt?” vaicāju vīrietim, “Tagad mēs aiznesīsim bērnam telefonu, un tālāk jūs paši tiekat ar visu galā.”
“Labi,”  jūtami piezemētā balsī atbildēja sarunu biedrs. “Paldies! Kur jūs sakāt tā nometne atrodas?”
“Kostino, Jaroslavkā.”
“Ka tevi parautu nelabais!”, negaidīti nolamājās vīrietis.
“Kā lūdzu?”, es pajautāju, “Vai jums viss ir kārtībā?”
“Nē, nē, viss labi. Atvainojiet par manu iztecienu,” atvainojās vīrietis.
Sekundi paklusējis, pēkšņi vīrietis dusmīgi caur zobiem noteica:
“Viss labi! Vienkārši interesanti, ja mans bērns ir nometnē, ar ko tad tā skaistule uz Ēģipti aizlidoja?!”