Kādreiz melnie pipari, krustnagliņas, kanēlis un ingvers bija zelta vērtē. Bez teicamajām pārtikas īpašībām augsti tika vērtētas arī šo augu dziednieciskās īpašības, jo ēteriskajām eļļām, miecvielām un rūgtvielām, ko satur virkne augu, tiešām piemīt terapeitiska iedarbība.
Mēs diemžēl lielākoties garšaugus izmantojam, lai ēdiens būtu gardāks, un maz zinām, cik vērtīgas tās ir veselībai. Laiks kaut nedaudz šo robu aizpildīt.
Ķimenes sāka kultivēt Malaizijā aptuveni VIII gadsimtā pirms Kristus. No turienes tās izplatījās visā Eiropā, un kopš XIX gadsimta tās lieto gan uzturā, gan dziedniecībai.
Ķimenes ieteicams pievienot ēdienam, ja ir kuņģa un zarnu kolīts, zarnu trakta katars, piena sekrēcijas veicināšanai zīdītājām, elpceļu slimību gadījumā.
Pret hroniskiem aizcietējumiem, kolītu un meteorismu var pagatavot šādu uzlējumu: ēdamkaroti ķimeņu sēklu aplej ar glāzi verdoša ūdens un pusstundu nostādina. Lieto pa ēdamkarotei 3–4 reizes dienā.
Pret bronhītu un plaušu karsoni: 2–3 tējkarotes ķimeņu aplej ar glāzi verdoša ūdens. Šis daudzums jāizdzer dienas laikā.
Indiešu dziednieki pret dizentēriju un diareju iesaka lietot maisījumu, ko pagatavo, ņemot šķipsniņu ķimeņu sēklu pulvera un sajaucot ar svaigu sviestu.
Lai cik labas ir ķimenes, stiprajam dzimumam no tām gatavotus ārstniecības līdzekļus lietot nav ieteicams – tie nomāc prostatas funkcijas.