Vecais vīrs pamanīja lielu bedri, izskatījās pēc dzīvnieku lamatām. Tomēr paspīdinot ar lukturīti bezdibenī viņš tur pamanīja meiteni, ļoti vāju, ar gaišiem matiem, kura knapi elpoja. Viņš nekavējoties reaģēja. Suns blakus stāvēja un gaudoja tumsā.
Par laimi vecais vīrs bija paņēmis līdzi virvi ar ko meža zvēru mājās aizvilkt, tomēr vairs viņam prātā meža zvēri nebija. Tagad galvenais bija izvilkt meiteni no dzīvnieku lamatām.
Varēja redzēt, ka lamatas ir sen jau aizmirstas un jau gadiem neviens tās vairs neapmeklē, tomēr bedre aizbērta arī nebija. Vecais vīrs piesēja virvi pie netālu esošā koka un otru galu iemetis bedrē.
Viņš lūdzās, lai virve iztur viņa svaru un uzsāka kāpšanu bedrē. Sāka jau nedaudz parādīties dienas gaisma un tas viņam ļoti palīdzēja. Nonākot bedres apakšā un viņu lūkojās ļoti vāja meitene ar iekritušām acīm.
Viņš izvilka no kabatas ūdens pudeli un padeva meitenei. Meitene steigā izdzēra visu ūdeni un izdvesa klusus pateicības vārdus. Vīrietis ar visu savu spēku pacēla meiteni, izvilka no bedres, uzsedza viņai savu biezo jaku un iedeva ieēst maizes riku, ko bija paņēmis sev līdzi medībām.
Viņš bija nolēmis viņu nest uz ciemu, tomēr meitene sāka pretoties un lūdza, lai to nedara, lai nenes viņu mājās. Vīrs piekritis. Vecajam vīram blakus ciemā bija pamesta māja. Tā bija pamesta, tomēr krāsns un gulta tajā bija. Viņš viņu aiznesa uz turieni. Par laimi, neviens neredzēja.
Viņš iekūra krāsni, iztīrīja gultu no putekļiem un nolika meiteni tajā. Viņš steidzās uz tuvējo veikalu iegādāties medikamentus un ēdienu. Pārnākot viņš ieraudzīja, ka meitene jau pati bija apsēdusies gultā. Viņš viņai steigšus pagatavoja ēdienu, Par laimi, nebija izmetis visu traukus no mājas.
Meitene bija pateicīga un pamazām atguva spēkus. Viņas vārds bija Marianna. Izrādās tā bija tā pati meitene, kura bija pazudusi. Pirms pazušanas viņai bija spēcīgs konflikts ar savu tēvu un viņa tumsā metā meža biezoknī un iekritusi alā. Neviens mežu nebija pārmeklējis.
Viņas tēvs baidījies no soda un šo konflikta faktu noklusējis. Pagāja dienas un vecā vīra sievai likās aizdomīgi, ka viņas vīrs visu laiku dodas uz tuvējo ciemu, viņa nesaprata ko viņš tur var darīt.
Pagāja divas nedēļas un meitene bija atguvusies. Vecajam vīram bija grūti noturēt šo noslēpumu no savas sievas. Marianna bija nolēmusi atgriezties pie ģimenes, kaut tēvu viņa nevēlējās redzēt. Vecajam vīram viņa bija mūžam pateicīga. Viņa viņu dēvēja par savu sargeņģeli.