Kapsētas stingrā etiķete: Ko nekādā gadījumā nedarīt, lai neizaicinātu senos ticējumus

Cilvēki nereti uzskata, ka parasts brauciens uz aizgājušo radinieku vai draugu kapiem ir mierpilns un pašsaprotams notikums, tomēr tas var izvērsties gandrīz par traģēdiju, ja kapsētā netiek pievērsta uzmanība īpašām zīmēm, norādēm un nerakstītiem likumiem.

Daudzi pat nenojauš, ka šādās vietās pastāv senas tradīcijas un ticējumi, kuru ignorēšana var radīt nepatīkamas sekas vai vismaz iekšēju diskomfortu. Izrādās, ka, apmeklējot kapsētu, patiesi ir jāzina un jāievēro ļoti daudz uzvedības kodeksa nianšu, kas nav rakstītas oficiālos noteikumos, taču sabiedrībā tiek uzskatītas par pašsaprotamām. Šīs nianses palīdz saglabāt cieņu pret aizgājājiem, apkārtējo vidi un arī pašiem apmeklētājiem, nodrošinot mierīgu un pārdomātu uzturēšanos šajā īpašajā vietā.

Pastāv pat uzskats, ka ir noteikti vārdi un frāzes, kuras vajadzētu teikt brīdī, kad cilvēks nonāk tā dēvētajā “aizgājāju pilsētā”. Tāpat tiek uzsvērts, ka kapsētā ir jāprot arī pareizi sasveicināties ar aizgājājiem, izrādot cieņu un mieru, nevis vieglprātīgu attieksmi. Šādas tradīcijas sakņojas senos ticējumos un paražās, kas daudzviet joprojām tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Vienlaikus ir svarīgi atcerēties, ka šāda veida materiāli – horoskopi, ticējumi un ar ezotēriku saistītas lietas – pārsvarā ir izklaidējoša rakstura.

Tādēļ ikdienas dzīvē un nozīmīgu lēmumu pieņemšanā aicinām balstīties uz racionāliem, pārdomātiem apsvērumiem, nevis tikai simboliskām zīmēm vai ticējumiem.

Kāpēc kapsētu ieteicams apmeklēt no rītiem

Tiek uzskatīts, ka vispiemērotākais laiks kapsētas apmeklēšanai ir pirms pusdienlaika. Daudzi ticīgie apgalvo, ka tieši rīta stundās Dievs ļauj aizgājāju dvēselēm satikt savus dzīvos radiniekus un tuviniekus, tādējādi radot mierīgāku un gaišāku noskaņu šādai satikšanās reizei.

Savukārt ezotēriķi uzskata, ka no rīta cilvēks ir vairāk pasargāts no saskarsmes ar citām pasaulēm un negatīvām enerģijām, kā arī mazāk pakļauts spēku un enerģijas zudumam. Tieši tāpēc par labāko laiku aizgājāju piemiņas vietas apmeklējumam tiek minēts periods līdz pulksten 12:00. Pastāv arī pārliecība, ka īpaši piemērota diena kapsētas apmeklēšanai ir sestdiena, taču arī tad svarīgi izvēlēties pareizu dienas laiku, lai saglabātu gan iekšējo mieru, gan cieņpilnu attieksmi pret aizgājājiem.

Kad galīgi nav ieteicams doties uz kapsētu

Tiek uzskatīts, ka apbedīšanas vietas nav vēlams apmeklēt pēcpusdienā vai vakara stundās, jo šajā laikā nevajadzētu traucēt aizgājāju dvēseles. Saskaņā ar tautas ticējumiem, brīdī, kad saule sāk rietēt, iestājas tā dēvētais aizgājāju laiks. Pastāv uzskats, ka pēc saules norieta dvēseles brīvi klīst pa visu kapsētu, un cilvēki, kuri šajā laikā tur uzturas bez nopietna iemesla, var izjaukt viņu mieru. Daži pat tic, ka šāda rīcība var nest nelaimi vai slimības un radīt smagas sekas nākotnē.

Vēl viens būtisks aizliegums ir saistīts ar reliģiskajiem svētkiem. Tiek uzsvērts, ka aizgājājus nevajadzētu traucēt nevienā no 12 galvenajiem pareizticīgo svētkiem, īpaši Trīsvienības un Ziemassvētku laikā. Šīs dienas ir veltītas lūgšanām un garīgai pārdomu dzīvei, nevis kapsētas apmeklēšanai. Tāpat pastāv aizliegums doties uz kapsētu noteiktā laika posmā, kas sākas Lieldienās, jo šis periods simbolizē dzīvības uzvaru pār nāvi un tiek uzskatīts par laiku, kad aizgājājiem jābūt mierā.

Papildus tam daudzi ticējumi neiesaka apmeklēt kapus pēc Vissvētākās Jaunavas Marijas Aizlūgšanas svētkiem. Tiek uzskatīts, ka šajā laikā aizgājājiem ir nepieciešama atpūta, bet daba pati parūpējas par viņu mieru, klājot kapus ar lapām vai sniegu kā dabisku “segu”. Šo dabisko kārtību nevajadzētu izjaukt, jo tas simbolizē gan mūžīgo mieru, gan cieņu pret aizgājājiem un dabas ritējumu.

Ko teikt, ierodoties kapsētā un dodoties prom no tās

Ierodoties kapsētā, ticīgie cilvēki iesaka saglabāt mieru un iekšēju klusumu, koncentrējoties uz aizgājāju piemiņu. Visbiežāk tiek ieteikts vienkārši norunāt lūgšanu par apbedītā cilvēka dvēseles dusu un mieru. Par īpaši piemērotu tiek uzskatīta Tēvreizes noskaitīšana, kā arī klusa lūgšana Dievam, lūdzot aizgājāja dvēselei mieru un gaismu. Ir svarīgi, lai šie vārdi tiktu teikti tieši pie kapa, ar patiesu cieņu un bez steigas. Tajā brīdī nevajadzētu domāt par lielīšanos, ikdienas problēmām vai sūdzībām par dzīvi, jo kapsēta tiek uzskatīta par vietu pārdomām, klusumam un cieņai.

Tāpat īpaša uzmanība jāpievērš vārdiem, ko sakām, dodoties prom no kapsētas. Tautas ticējumi brīdina, ka, aizejot, nevajadzētu teikt frāzi “uz redzēšanos”, jo to var simboliski uztvert kā vēlmi drīzumā atgriezties nevis kā apmeklētājam, bet gan kā vienam no aizgājājiem. Tāpēc labāk klusumā atvadīties vai pateikt vienkāršu, neitrālu pateicības vai piemiņas frāzi savās domās.

Tiek arī ieteikts kapsētā pārvietoties tikai pa tiem pašiem celiņiem, pa kuriem cilvēks ir atnācis, un izvairīties no liekas klaiņošanas. Ja kaut kas ir aizmirsts, ticējumi neiesaka atgriezties pakaļ atstātajām lietām, jo tas simboliski var nozīmēt nevēlamu atgriešanos vai enerģijas zaudēšanu. Šādu ieteikumu ievērošana, pēc ticīgo domām, palīdz saglabāt gan iekšējo līdzsvaru, gan cieņpilnu attieksmi pret aizgājājiem un šo īpašo vietu.

Kapos jāieiet ar tukšām rokām

Ezotēriķi īpaši uzsver, ka, ieejot kapsētā, cilvēkam būtu jābūt ar tukšām, atvērtām rokām. Tiek uzskatīts, ka rokās nedrīkst turēt nekādas lietas, lai visas labās un pozitīvās lietas, kas ir jūsu dzīvē, netiktu simboliski aiznestas uz aizgājāju teritoriju. Šis ticējums saistīts ar domu par enerģijas apmaiņu – kapsēta tiek uzskatīta par vietu, kur enerģija ir citāda un daudz smagāka. Ja līdzi ir soma vai personīgās mantas, ieteicams tās vienkārši uzlikt uz pleca vai pārkārt pāri rokai, nevis cieši turēt plaukstās.

Tāpat pastāv uzskats, ka kapsētā nevajadzētu lielīties ar saviem panākumiem, sasniegumiem vai veiksmi. Ezotēriķi brīdina, ka šāda rīcība var simboliski “apglabāt” cilvēka veiksmi un labklājību, atstājot to aizgājāju pasaulē. Savukārt nepārtraukta sūdzēšanās par dzīvi, veselību vai problēmām var tikt uztverta kā signāls, ka cilvēks ir noguris no šīs pasaules. Saskaņā ar ticējumiem, aizgājāja dvēsele var “izlemt”, ka šādam cilvēkam pienācis laiks doties uz pēcnāves dzīvi. Skarbi un biedējoši, vai ne?

Tieši tāpēc kapsētā ieteicams ievērot mieru, klusumu un atturību – gan vārdos, gan domās. Šāda attieksme, pēc ticējumiem, palīdz saglabāt līdzsvaru starp dzīvo un aizgājāju pasauli, vienlaikus pasargājot sevi no nevēlamām simboliskām sekām.