Vakar es nodomāju: neesmu apmeklējusi kapus mammas piemiņas dienā 23. septembrī, tad tagad man vajadzētu apmeklēt vecāku kapus.
Es izteicu vēlēšanos: ja ciema veikaliņā būs mākslīgie ziedi, es noteikti braukšu pie vecākiem. Un, iedomājieties, atnesa vēl nebijušu lietu – pavisam jaukas un lētas neļķes un gladiolas. Nolēmu doties pie mammas un tēta ar neļķēm, bet košās gladiolas atstāt pavasarim.
Tā es devos uz kapiem pa ceļu, kas tikko bija noasfaltēts. Vakar es vēl priecājos par šo ceļu. Bet šodien es vairs neesmu priecīga – ceļa būvnieki strādāja tik pavirši, ka sabojāja kādu ūdens aku. Rezultātā mūsu ciemats uz visu nedēļas nogali palika bez ūdens. Neviens nezina, cik ilgi.
Ir mākoņains laiks, krīt viegls sniegs. Es esmu pie kapiem. Redzu, ka kāds no manas mātes radiniekiem šeit ir bijis uz mammas piemiņas dienu. Es nolieku ledainās ūdens pudeles un nokaltušos ziedus. Ar grūtībām iespraužu neļķes sasalušajā zemē.
Netālu, pie kāda slavena deputāta kapa, ir pulciņš cilvēku, dzirdami baznīcas dziedājumi. Cilvēki ir ieradušies godināt diženo cilvēku.
Mani vecāki gan neieņēma pārāk augstus amatus, taču viņi bija godīgi, strādīgi un cienīti cilvēki. Es viņiem par visu atvainojos un devos mājās.
Tagad pie mammas un tēta reizēm braukšu ciemos ziemā. Esmu pārliecināts, ka tajā nav nekā briesmīga, tik daudz cilvēku ziemā mirst… Un es neticu māņticībām, tas ir grēks…