Ogu pārdošana tirgū man bija ierasts ieradums, taču šoreiz notika kas tāds, ko nebūtu iedomājusies.
Dzīvoju pie Bauskas, un man vienmēr ir bijis ieradums vasarās tirgot savā dārzā lasītās ogas tirgū. Tā ir ne tikai iespēja nopelnīt mazliet klāt pensijai, bet arī satikt cilvēkus, aprunāties un izjust to tirgus kņadu, kas daudziem no mums tik pazīstama vēl no jaunības gadiem.
Kā parasti, jau agri no rīta sapakoju grozus ar upeņu un jāņogu ķekariem, nolieku klāt arī mazliet zemeņu un devos uz tirgu. Dienas sākums bija mierīgs – cilvēki nāca, apjautājās, pagaršoja, kāds nopirka kilogramu, kāds tikai puspaciņu. Viss ritēja gluži ierasti.
Un tad notika kas negaidīts. Pie mana galdiņa pienāca svešinieks – ap gadiem piecdesmit pieciem, solīdi ģērbies, ar stingru skatienu. Viņš nepārmeta acis no ogu groziem, bet ne jau to viņš vēlējās nopirkt.
“Vai jūs šīs ogas audzējat pati?” viņš pajautāja, un es pamāju ar galvu.
“Ļoti labi,” viņš turpināja. “Man ir piedāvājums. Es strādāju nelielā ģimenes kafejnīcā Jelgavā, un mēs vēlamies piedāvāt viesiem tikai vietējos produktus. Vai jūs būtu gatava sadarboties – katru nedēļu atvest mums ogas tieši no sava dārza?”
Es uz brīdi apjuku. Nekad iepriekš neviens nebija nācis ar tik konkrētu piedāvājumu. Es visu mūžu esmu dzīvojusi laukos, audzējusi dārzeņus un ogas galvenokārt savām vajadzībām un tirgus dienām. Sadarbība ar kafejnīcu? Tas izklausījās gluži neticami.
Sākumā man šķita, ka tā varētu būt tikai tukša runa. Bet viņš izvilka vizītkarti, uz kuras skaidri bija rakstīts kafejnīcas nosaukums.
“Jūs varat atbraukt apskatīties mūsu vietu. Mēs gribam, lai mūsu kūkas un deserti būtu no īstām Latvijas ogām, nevis no veikala saldētavas. Ja jums būs vēlme – varam vienoties par regulāru sadarbību,” viņš sacīja.
Kad to vakarā izstāstīju meitai, viņa bija sajūsmā. “Mamm, tā taču ir lieliska iespēja! Beidzot tavas ogas nonāks ne tikai tirgus maisiņos, bet arī uz kafijas galdiņiem Jelgavā.”
Pēc nedēļas tiešām aizbraucu uz kafejnīcu. Atmosfēra bija mājīga, un īpašnieks mani sagaidīja ar smaidu. Viņš parādīja konditorejas cehu, kur smaržoja pēc tikko ceptiem pīrāgiem un kūkām. Tur es sapratu, ka piedāvājums bija īsts.
Mēs noslēdzām vienošanos: katru nedēļu vedīšu uz Jelgavu noteiktu daudzumu upeņu, jāņogu un zemeņu. Par samaksu vienojāmies godīgi. Man tas bija ne tikai materiāls ieguvums, bet arī lepnums – manas ogas nonāca vietā, kur tās novērtē un izmanto ar cieņu.
Sadarbība turpinājās visu vasaru. Kafejnīcā man pat uzlika mazu uzrakstu pie vitrīnas: “Ogas no Ilzes dārza Bauskā”. Kad kāds no klientiem jautāja, kas tas par dārzu, viņi lepni stāstīja par mani.
Un te nāca negaidītais – pie manis sāka braukt cilvēki, kuri par mani bija dzirdējuši kafejnīcā. Daži vēlējās iegādāties ogas pa tiešo, citi prasīja padomu, kā tās audzēt. Pat vietējā ziņu dēlī uzrakstīja nelielu rakstu par manu dārzu un to, kā vietējie produkti nonāk uz Jelgavas kafejnīcas galdiņiem.
No vienkāršas tirgus dienas piedzīvojuma man izveidojās pavisam jauna ikdiena – pilna ar cilvēkiem, iespējām un gandarījumu.
Kad šodien skatos atpakaļ, saprotu – reizēm pietiek vienam svešiniekam ar neparastu piedāvājumu, lai dzīvē atvērtos jaunas durvis. Ja toreiz būtu tikai pasmaidījusi un atteikusies, viss būtu palicis kā ierasts. Bet tagad man ir stāsts, ko varu pastāstīt gan mazbērniem, gan kaimiņiem: ka dzīve pēc piecdesmit neapstājas, un arī tirgū var sākties jauns posms.
