„Jūs taču atrodaties manās mājās! Ko jūs atļaujaties?” Feldšeris stāsta, kā mēdz uzvesties mirstošu pacientu radinieki

Paciente nomira, kad līdz slimnīcai bija palikuši nieka simts metri. Pēc pusstundu ilgas un bezjēdzīgās reanimācijas Lienei sasāpējās galva. Tā sāpēja visu laiku, kamēr gaidīja policiju, pildījaizsaukuma karti un nāves fakta protokolu. Arī vairākas pretsāpju tabletes it nemaz nespēja labot šo situāciju. Un kādas gan zāles spētu palīdzēt, kad jau otru diennakts pēc kārtas ir jāstrādā?

Tad atbrauca aizgājējas meita. Viņa ilgi skatījās pa „gazeles” logu uz savas mātes nedzīvo ķermeni, kas joprojām palika guļot uz nestuvēm, klusi raudājusi, un stāstījusi vai nu Lienei, vai pati sev, ka mammai jau piecas dienas atpakaļ parādījusies tūska, bet viņa atteicās izsaukt ātros. Ka, beidzot, šodien pa dienu tika izsaukts ģimenes ārsts, kurš nozīmēja mammai urīndzenošos līdzekļus.

Lasi vēl:”Labākajā Maskavas kapsētā” – sāk apspriest dziedātājas MakSim bēres 

„Bet sakiet, dakter…” Lienes galvassāpes uz mirkli atkāpās, ielaižot galvā klusi uzdoto jautājumu, „Sakiet, ja ātrie tiktu izsaukti jau pa dienu, vai viņu vārētu izglābt?”

„Nezinu. Protams, izredzes būtu lielākas, bet tas ir tīri teorētiski. Nezinu.”

Atvadoties no meitas, Liene uzpīpēja. Galvassāpes nedaudz pierimušas. Pukstot par nekārtību, ko aiz sevis atstājusi sanitāru brigāde, kas savāca aizgājējas ķermeni un pie reizes izgāzusi visu plauktu saturu, Feldšeris kārtoja ātrās palīdzības salonu. Liene pīpējusi, bet ausīs joprojām stāvēja histēriska dzīvokļa īpašnieces bļaušana: „Bahilas! Nekavējoties uzvelciet bahilas! Ko jūs atļaujaties!”