Mēs pierodam pie domas, ka viesi vienmēr nāk ar groziņiem vai kādu cienastu. Bet draudzenes stāsts lika saprast, ka tukšas rokas var nozīmēt ko pavisam citu.
Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka viesi atbrauc ciemos tukšām rokām? Bez augļiem, bez kāda cienasta, bez pat mazākās dāvaniņas – tikai ar platu smaidu sejā un pārliecību, ka galds jau būs klāts. Daudziem šāda situācija šķiet pazīstama un pat neērta. Arī man nesen bija saruna ar draudzeni no Jelgavas. Viņa atklāja, kāpēc izvēlas ciemos braukt bez maisiņiem un dāvanām. Sākumā tas izklausījās dīvaini, bet, noklausoties viņas argumentus, es sapratu, ka daudzus gadus pati skatījos uz šo jautājumu pavisam nepareizi.
Šovasar piedzīvoju situāciju, kas lika aizdomāties. Pēkšņi pie manis atbrauca seni paziņas – ar ģimeni, bērniem, lielu vēlmi pavadīt brīvdienas pie dabas. Sākumā šķita lieliska ideja: ezers blakus, laiks labs, vietas pietiek. Tomēr, kad viņi izkāpa no mašīnas, mani pārsteidza viena lieta – nekādu somu, nekādu groziņu, nekādu produktu. Viesi ieradās tukšām rokām, bet ar plašiem smaidiem un vieglumu sejā.
Es vēl cerēju, ka viņi aizies uz veikalu vai piedāvās palīdzēt. Taču tā nenotika. Viņi atpūtās, peldējās, sauļojās, bet es vienīgā domāju par vakariņām, traukiem un to, kā visus pabarot.
Šķiet, ka daudziem ciemošanās nozīmē tikai vienu – būt pieņemtiem un aprūpētiem. Gadu gaitā iedzīvojies paradums: “ja es esmu ciemiņš, tad mani noteikti pacienās”. Kā atzina mana draudzene no Jelgavas, viņa ilgi domājusi, kāpēc cilvēki nāk tukšām rokām. Atbilde bijusi vienkārša – jo mēs paši to pieļaujam. Ja vienmēr klājam bagātīgu galdu un nepasakām, ka arī ciemiņi var kaut ko atnest, tad viņi pierod. Un nākamreiz dara tieši tāpat.
Kad pajautāju draudzenei, kāpēc viņa pati bieži ierodas bez cienasta, viņa pasmaidīja:
“Zini, agrāk vienmēr nēsāju augļus, saldumus, dāvanas. Bet sapratu, ka daudzi nemaz nenovērtē. Ēdiens paliek pāri, dāvanas aizkrāmē plauktus. Tāpēc tagad dāvinu ko citu – savu laiku, sarunas, uzmanību. Jo galvenais taču nav maisiņš ar āboliem, bet pati satikšanās.”
Šie vārdi lika man aizdomāties. Mēs tik bieži sevi iztukšojam, lai izpatiktu, bet reizēm pietiek vienkārši būt kopā. Protams, ne visi piekritīs šādai pieejai. Kādam šķitīs nepieklājīgi nākt tukšām rokām, citiem – gluži normāli. Taču no šī stāsta var izvilkt vairākas atziņas:
Runājiet atklāti – ja gribas, lai viesi kaut ko atved, pasakiet to iepriekš.
Svarīgākais ir attieksme – maisiņš ar produktiem nav tik nozīmīgs kā sirsnīgs vakars kopā.
Nesteidzieties spriest – aiz katras rīcības var slēpties loģisks izskaidrojums.
“Ieradās bez somām un maisiņiem, tikai ar platu smaidu…” – šis stāsts lika man citādi paskatīties uz viesmīlību. Varbūt tiešām reizēm nevajag vērtēt pēc tā, ko cilvēks atnes, bet pēc tā, kādu noskaņu viņš ienes mājās.
