Domāju, ka tas būs tikai parasts vakars, bet no pirmās tikšanās minūtes sapratu – priekšā mani gaida kaut kas pavisam neparasts.
Dzīvē reizēm viss izmainās nevis ar lieliem notikumiem, bet ar mazām, šķietami nenozīmīgām epizodēm. Ar vienu nejaušu sarunu pie kafijas automāta, ar draudzeņu joku, kuru sākumā uztver tikai kā asprātību, bet vēlāk saproti – tas bija pagrieziena punkts.
Tieši tā notika arī šoreiz. Nekādu lielu plānu, nekādu cerību un noteikti nekādu pārliecību, ka kaut kas varētu mainīties. Tikai viegla spiešanās no malas, it kā kāds būtu pastūmis ar elkoni: “Ej, pamēģini!”
Ko man tagad darīt?
Turpinājumu lasiet zemāk! 
Man ir 42 gadi. Pēc šķiršanās jau trīs gadus dzīvoju viena. It kā pieradusi – darbs, mājas, pāris draudzenes, kas reizi nedēļā saved kopā uz tēju. Bet klusums mājās brīžiem spiež jau pārāk.
Tieši darba vietā arī viss sākās. Kolēģes kārtējo reizi pieminēja vienu no darbiniekiem – mehāniķi no Tukuma, kuru es līdz tam pamanīju tikai garāmejot. Viņš nebija mans “tips”: kluss, vienmēr taupīgs ar vārdiem, pelēkā jakā un ar rūpīgi mazgātām, bet eļļas notraipītām rokām.
– Ejiet, ejiet kopā vakariņās, – draudzenes smējās. – Ko tu zaudēsi? Viņš jau sen uz tevi skatās tā, ka viss skaidrs.
Es tikai atmetu ar roku. Bet pēc nedēļas šī doma nelika mieru. Varbūt tiešām jāpamēģina?
Tikšanās bija piektdienas vakarā mazā kafejnīcā Tukuma centrā. Viņš jau sēdēja pie galda, priekšā neliels pušķis margrietiņu – vienkārši, bet tik sirsnīgi.
– Es mazliet uztraucos, – viņš atzinās, kad apsēdos. – Godīgi sakot, es jau astoņus gadus neesmu bijis uz nevienu īstu tikšanos.
Tie vārdi mani apstulbināja. Viņš to pateica tik tieši un bez maskas, ka pēkšņi sapratu – šis nebūs parastais “vakars pie vīna ar tukšām frāzēm”.
Mēs runājām par visu – par bērnību laukos, par vecām filmām, par to, kā viņš pats mājās salabo automašīnu, jo servisi esot pārāk dārgi. Viņš smējās par savām neveiklībām, bet necentās izlikties labāks, nekā ir. Es biju gaidījusi banālus komplimentus vai muļķīgas piezīmes, bet saņēmu – vienkāršību un īstumu. Nebija jāraizējas, vai izskatos pietiekami skaista, vai pasaku ko gudru. Viņš klausījās. Patiesi klausījās.
Vienā brīdī viņš klusi pateica:
– Man nevajag modeli vai kādu perfektu. Man vajag sievieti, ar kuru vienkārši labi būt kopā. Arī klusumā.
Un tas bija teikums, kas mani dziļi aizkustināja. Jo tieši to es biju meklējusi gadiem – mieru blakus kādam, nevis mūžīgo sacensību.
Kad vakars tuvojās beigām un oficiants atnesa rēķinu, viņš pajautāja:
– Vai varam vēl desmit minūtes pasēdēt klusumā? Vienkārši kopā. Man tas būtu svarīgi.
Un mēs sēdējām. Bez vārdiem, bez telefoniem. Tikai skatījāmies ārā pa logu un klusējām. Es nejutu ne spriedzi, ne neveiklību. Tikai siltumu, kas piepildīja iekšēji. Tas bija tuvāk nekā daudzi pieskārieni, ko esmu piedzīvojusi agrāk.
Viņš gāja blakus, stāstīja par savu pagalmu un kaķi, kas vienmēr sagaida. Pie mana mājas durvju priekšā viņš vienkārši pateica:
– Es nezinu, vai tev šis vakars patika. Bet man tas bija svarīgs. Ja gribēsi vēl – būšu priecīgs. Ja nē – arī tad būšu pateicīgs.
Un aizgāja. Neapskāva, nepieskārās. Bet man bija sajūta, ka viņš atstāja man kaut ko vairāk nekā ziedus – mieru un īstumu.
Pagājušas trīs nedēļas. Mēs neesam runājuši, bet katru reizi, kad satiekamies darbā, viņš uzsmaida. Un es pieķeru sevi domājam: varbūt jāuzraksta pašai?
Šis vakars man iemācīja, ka reizēm ne profesija, ne nauda, ne statusi nosaka, cik vērtīgs ir cilvēks. Mehāniķis no Tukuma izrādījās daudz sirsnīgāks un atvērtāks nekā daudzi “ideālie” vīrieši, ar kuriem biju iepriekš.
Man nevajag ideālu. Man vajag to, pie kura varu būt es pati – ar savām rētām, smiekliem un klusumiem. Un šajā vakarā es pirmo reizi pēc ilgiem gadiem sajutu, ka tas ir iespējams.
