Eiropas Savienībā (ES) arvien biežāk tiek uzsvērta nepieciešamība pēc plašākas iedzīvotāju iesaistes uzkrājošajās pensijās.
Šāda pieeja ne tikai nodrošinātu lielāku iemaksu apjomu pensiju uzkrājumos nākotnei, bet vienlaikus arī radītu papildu ieguldījumus Eiropas ekonomikā, kas savukārt varētu stimulēt ilgtspējīgu izaugsmi un palielināt kontinenta konkurētspēju globālajā tirgū.
Pieprasījums pēc papildu finansējuma
Kā norāda “Euronews”, Eiropā pastāv zināms paradokss. No vienas puses, kontinents saskaras ar milzīgām investīciju vajadzībām – tās aptver gan zaļā kursa īstenošanu un energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu, gan infrastruktūras modernizāciju, kā arī inovāciju atbalstīšanu un rūpniecības konkurētspējas saglabāšanu pasaules mērogā.
Tomēr, no otras puses, Eiropas mājsaimniecībās uzkrātie līdzekļi, kas mērāmi triljonos eiro, lielā mērā netiek efektīvi izmantoti. Liela daļa šo finanšu resursu vienkārši glabājas banku kontos, nesot minimālu peļņu vai pat vispār nepalielinot uzkrāto vērtību, tādējādi nenodrošinot nozīmīgu pienesumu ekonomiskajai aktivitātei un investīciju pieaugumam.
Šim jautājumam pievēršas arī jaunā analīze, ko sagatavojusi domnīca “Bruegel” – pētījumā ar nosaukumu “Eiropas investīciju plaisas aizvēršana: institucionālo investoru potenciāls” īpaša uzmanība pievērsta tam, kā problēmu varētu risināt, iesaistot spēcīgākus tirgus dalībniekus. Runa ir par institucionālajiem investoriem, piemēram, apdrošināšanas sabiedrībām un pensiju fondiem (ICPF), kas spēj mobilizēt ievērojamus finanšu resursus un novirzīt tos ilgtermiņa attīstības mērķiem.
Eiropas sabiedrības novecošana arvien vairāk rada spiedienu uz esošajām pensiju sistēmām, kas balstās uz pašreizējo paaudžu iemaksām. Tajā pašā laikā kontinents saskaras ar ievērojamām finansējuma vajadzībām dažādu attīstības un sociālās labklājības mērķu īstenošanai.
Pašreiz izmantotajās paaudžu solidaritātes pensiju sistēmās nauda, ko šodien strādājošie iemaksā, netiek uzkrāta nākotnei, bet gan uzreiz novirzīta esošo pensionāru pensiju izmaksām. Tas nozīmē, ka brīdī, kad pašreizējie darbinieki paši sasniegs pensijas vecumu, viņu pensiju finansēs nākamās paaudzes darba ņēmēji.
Tomēr demogrāfiskās pārmaiņas liecina, ka sabiedrībai novecojot, pensionāru skaits ievērojami pieaugs, bet darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars saruks. Tas rada risku, ka nākotnē nebūs pietiekami daudz strādājošo, lai nodrošinātu visu nepieciešamo pensiju izmaksu segšanu.
Šajā kontekstā arvien lielāku nozīmi iegūst uzkrājošās jeb fondu pensiju sistēmas. Šādā modelī daļa gan darba ņēmēja, gan darba devēja iemaksu tiek nevis iztērēta uzreiz, bet uzkrāta un ieguldīta finanšu tirgos – piemēram, akcijās vai obligācijās. Laika gaitā šie ieguldījumi pieaug, veidojot kapitālu, kas nodrošina ienākumus pensijas vecumā.
Plašāka fondu pensiju sistēmu attīstība ļautu vienlaikus risināt divas būtiskas problēmas: pirmkārt, tā stiprinātu mājsaimniecību finansiālo drošību vecumdienās, un, otrkārt, radītu papildu investīciju resursus ilgtermiņa projektiem, kas ir nepieciešami ekonomikas izaugsmei. Šādi pensiju uzkrājumi kļūst par tiltu starp individuālo finansiālo stabilitāti un sabiedrības kopējām investīciju vajadzībām.
Līdzekļi paliek neizmantoti
“Bruegel” jaunākajā ziņojumā norādīts, ka Briselē būtu lietderīgi koncentrēties uz pārbaudītas prakses ieviešanu visā Eiropā. Kā piemēru var minēt automātisku iedzīvotāju piesaisti pensiju shēmām, kas ievērojami palielina līdzdalību, kā arī kapitāla tirgu integrācijas un efektivitātes uzlabošanu, lai tie kļūtu pievilcīgāki un drošāki gan investoriem, gan iedzīvotājiem. Turklāt, ja institucionālajiem investoriem tiktu nodrošināta brīvāka un vienkāršāka piekļuve pārrobežu ieguldījumiem, viņiem būtu iespēja daudz efektīvāk mērogot un dažādot savus ieguldījumu portfeļus.
Vienlaikus ziņojuma autori uzsver, ka jebkuras pārmaiņas ir jāveido ar skaidru fokusu uz pašu iedzīvotāju interesēm. Pensiju uzkrājumu galvenais mērķis ir nodrošināt senioriem drošākas un kvalitatīvākas vecumdienas, nevis tikai kalpot kā instruments Eiropas investīciju plaisas aizpildīšanai.
Pašlaik Eiropas Savienībā aptuveni 27% mājsaimniecību uzkrājumu tiek novirzīti caur apdrošināšanas sabiedrībām un pensiju fondiem. Šis apjoms ir gandrīz tikpat liels kā tas, kas vienkārši glabājas valūtā vai banku noguldījumos. Citiem vārdiem, milzīgas naudas summas joprojām stāv dīkstāvē zema ienesīguma kontos, neradot jūtamu atdevi ne cilvēkiem, ne ekonomikai.
Eksperti uzskata, ka viens no efektīvākajiem risinājumiem būtu automātiska darba ņēmēju iekļaušana fondu pensiju shēmās, vienlaikus saglabājot iespēju no tām atteikties. Pieredze rāda, ka lielākā daļa cilvēku izvēlas palikt sistēmā, un šāds mehānisms darbojas īpaši veiksmīgi tādās valstīs kā Apvienotā Karaliste, kur līdzdalība pensiju uzkrājumos būtiski pieauga tieši inerces dēļ.
