Dzemdību namā: „Es rakstu atteikumu. Bērnam ir puns pierē, pat bildi Instagramā nevarēs ielikt.”

Šis notikums ir spilgti iespiedies manā atmiņā. Es nekad nespēšu to aizmirst…

Tas notika laikā, kad vēl mācījos augstskolā un gāju praksi dzemdību namā. Tajā vakarā man piedāvāja dežūru pamatbrigādē, tā teikt, lai izjustu patieso darba garu, un es priecīgi piekrītu.

Skaļi rībinot, dzemdību nodaļas gaitenī tika iestumti medicīnas transporta rati. Tajos gulēja nelabā balsī kliedzoša jauna sieviete. Viņa lamājās un pieprasīja nodaļas vadītāju. Viņu apskatīja un noformēja dokumentus.

„Kitija, ja Jūs turpināsiet šādi bļaut, dzemdībām nepietiks spēku, jums ir nieka 3 pirkstu atvērums, nāksies paciesties,” teica mūsu ārste Irēna.

„Kur tad palicis dakteris Andersons, esmu viņam zvanījusi, viņam jau jābūt šeit! Mums ar viņu ir noruna, viņš pats pieņems man dzemdības,” grūtniece emocionāli pauda savu sašutumu.

„Nomierinieties, viņš drīzumā atnāks. Nav kur steigties, tagad Jums būtu jāatpūšas un jāuzkrāj spēki, tie Jums vēl noderēs,” maigi un labvēlīgi skanēja dakteres balss.

Tiklīdz nodaļā bija iestājies ierastais miers un klusums, atvērot durvis tajā uzrādies nervozs un aizelsies tumšmatains vīrietis.

„Kur atrodas Kitija Kurmīte? Viņu nesen atveda ātrā palīdzība, viņai sākušās dzemdības,” kliedza kungs.

Kopā ar dežurējošo vecmāti, mēs centāmies izvest viņu uzgaidāmajā telpā, taču neveiksmīgi, viņš vienkārši mums neklausīja.

Tad mums palīgā nāca mūsu spēcīgs, gara auguma anesteziologs.

„Cienītais, vai dzemdēsiet kopā ar sievu? Analīzes un fluorogrāfija ir līdzi?” skanēja viņa zemā balss.

„Kas tad?” pārbijies pārjautājis trokšņotājs. „ Ne ar vienu es netaisos dzemdēt, mana sieviete pie jums dzemdē.”

„Nu tad, tētuk, būs vien jāiet laukā. Šeit nav vietas nepiederošām personām, mums te ir nepieciešama sterilitāte, vai saproti? Nesatraucies tik ļoti, viss būs vislabākajā kārtībā. Tiklīdz piedzemdēs, viņa uzreiz tev paziņos.”