Dāvinājums mazbērnu apģērbam beidzās ar vilšanos: Vecmāmiņas negaidītais atklājums pēc 500 eiro pārskaitīšanas

Jau pilnu desmitgadi mana ikdiena rit saulainajā, bet svešajā Itālijā. Šeit es strādāju par aprūpētāju pie kādas cienījama gadagājuma kundzes. Šis darbs manā uztverē jau sen ir pāraudzis parasto darba pienākumu robežas – tā ir kļuvusi par personīgu misiju: būt līdzās cilvēkam, kurš bez manis būtu pilnīgi viens.

Darbs nav viegls, taču es nekad neesmu skaļi sūdzējusies. Šajos gados nopelnītie līdzekļi ir bijuši izšķiroši: esmu palīdzējusi dēlam Andrim Latvijā segt hipotekārā kredīta maksājumus un centusies nodrošināt, lai viņa ģimenei nekas netrūktu.

Tieši šī iespēja būt par balstu saviem mīļajiem man dod spēku turpināt – apziņa, ka varu palīdzēt, pat esot tālu prom. Es dodu visu, ko spēju, un reizēm pat vairāk, nekā pieļauj mani spēki.

Attiecības caur ekrānu un ilgas pēc mājam

Ar dēlu un vedeklu Katrīnu sazināmies regulāri, izmantojot videozvanus. Šie zvani man ir kā mazs tiltiņš uz mājām – dzirdēt viņu balsis un redzēt bērnu smaidus dod man nepieciešamo mieru.

Savus mazbērnus mīlu bezgala stipri, tomēr redzu viņus ļoti reti, un tā ir pati grūtākā šī darba daļa. Skumstu no ilgām, bet zinu – es to daru viņu labklājības vārdā.

Šoziem apstākļi izvērtās nelabvēlīgi – manis aprūpētā kundze sajutās slikti, un es nevarēju viņu pamest vienu svētku laikā. Tas bija smags lēmums, bet pienākums Itālijā mani pieturēja.

Tā nu dažas dienas pirms svētkiem pārskaitīju Katrīnai 500 eiro. Mans norādījums bija skaidrs: nopirkt bērniem jaunas ziemas jakas, siltus apavus, cepures un dūraiņus.

Ziema solījās būt barga, bet bērni aug ātri – viņiem visu vajadzēja jaunu. Vedekla solīja, ka manu lūgumu izpildīs. Es viņai pilnībā uzticējos, gribot, lai mazbērniem svētkos būtu silti un droši.

Negaidītais atklājums pēc atgriešanās Latvijā

Latvijā varēju ierasties tikai pēc Jaunā gada, vien uz dažām dienām. Nolēmu uzreiz apciemot dēlu un mazbērnus. Taču, ieejot viņu dzīvoklī, mani pārņēma nepatīkams pārsteigums: bērniem nebija neviena jauna apģērba gabala. Visas jakas un apavi bija tie paši no pagājušā gada – nonēsāti un acīmredzami par mazu.

Tik tikko valdīdama aizkaitinājumu, pavaicāju Katrīnai, kur tad ir jaunās drēbes, kuru iegādei speciāli sūtīju naudu. Cerēju uz saprātīgu izskaidrojumu, bet vedekla tikai samulsa un nomurmināja ko nesakarīgu. Mans dēls Artūrs klusēja, un es sajutu, ka šeit tiek slēpts kas vairāk.

“Bizness” uz svarīgu lietu rēķina

Kad tieši pajautāju, kam iztērēti 500 eiro, Katrīna nosarka kā magone un beidzot atzinās: — Es pierakstījos manikīra kursos! Nopirku profesionālo lampu, gēla lakas. Drīz man būs savs bizness!

Man burtiski atkarās žoklis. Nauda, kas nopelnīta smagā darbā ārzemēs, lai bērni nenosaltu, tika iztērēta nagu lakām un aparātiem! — Tu nopietni? Bizness? Bet kā ar bērniem? Vai viņiem jāstaigā vecos apavos, kamēr tu tēlo uzņēmēju? — es nespēju valdīt sašutumu.

Artūrs mēģināja sievu aizstāvēt: — Mammu, nesāc. Katrīna vēlas palīdzēt ģimenei. Ja viņa sāks pelnīt, bērniem vēlāk būs tikai labāk.

Nepatīkamas robežas un jauni pirkumi

Katrīna negrasījās piekāpties, paziņojot, ka viņai esot apnicis “tikai eksistēt” un viņai vajagot pašrealizāciju. Viņa pat apvainojās, ka es neizprotu viņas vēlmi strādāt. Bet es tam nespēju piekrist – ja mājās trūkst pamatlietu, vispirms jānodrošina bērni, un tikai tad var domāt par hobijiem vai jauna biznesa sākšanu.

Nākamajā dienā es pati aizvedu mazbērnus uz veikalu un par saviem pēdējiem ietaupījumiem nopirku viņiem jaunas ziemas jakas un zābakus. Katrīna tikmēr turpināja kārtot savu manikīra aprīkojumu, lai gan viņai vēl nebija neviena klienta.

Pirms aizbraukšanas es dēlam devu pēdējo brīdinājumu: nākamreiz, ja sūtīšu naudu, viņš būs personīgi atbildīgs par tās izlietojumu un man būs jāredz čeki. Ja uzticība ir zaudēta, to atgūt ir grūti.

Secinājumi: Ko lasītājs var mācīties no šīs situācijas?

Šis stāsts skar nepatīkamu, bet ļoti aktuālu tēmu par ģimenes finansiālajām attiecībām. Lūk, galvenās atziņas:

Mērķtiecīga palīdzība prasa atbildību: Ja nauda tiek dota konkrētam mērķim, tās izlietojums citām vajadzībām bez saskaņošanas ir klaja necieņa pret palīdzības sniedzēju.

Uzticība ir ģimenes pamats: Reiz sagrautu uzticību ir grūti atjaunot. Slepeni lēmumi par kopējo vai dāvināto budžetu vienmēr rada nesaskaņas.

Prioritāšu noteikšana: Investīcijas nākotnē (biznesā vai izglītībā) ir apsveicamas, taču tās nedrīkst notikt uz bērnu labsajūtas vai pamatvajadzību rēķina.

Atklāta saruna ir risinājums: Ja Katrīna būtu godīgi pastāstījusi par savu vēlmi mācīties, iespējams, vecmāmiņa būtu atradusi iespēju palīdzēt abiem mērķiem. Melu un noklusēšanas sekas vienmēr ir smagākas.

Kā jūs rīkotos šādas vecmāmiņas vietā? Vai turpinātu atbalstīt ģimeni pēc šāda notikuma? Dalieties ar savu viedokli komentāros!