– Ja piedzims zēns, mēs viņu sauksim par Jegoru! – viņš iesaucās.
– Un, ja tā būs meitene, lai tā ir Maša, – sacīja Darja.
Tajā dienā Vitālijs atkal bija pie ārsta un devās mājās. Pa ceļam viņš bija izsalcis. Viņam nācās piestāt tuvākajā kafejnīcā. Tur viņš uzkavējās tikai dažas minūtes. Iznākot no tās, viņš sastapa apmēram sešus gadus vecu zēnu.
– Tēvoci, vai tev ir ko ēst? – jautāja bērns. – Es šodien neesmu ēdis ne drusciņas.
– Kur ir tava mamma? – jautāja vīrietis, skatoties apkārt.
– Man nav mammas,” bērns atzina. – Agrāk man tāda bija. Viņa strādāja šeit.
– Nu labi. Es tev došu kaut ko ēst. Tikai pagaidi nedaudz, labi? Es tūlīt atgriezīšos.
Vitālijs atgriezās kafejnīcā, nopirka dažus beļašus un pameta iestādi. Zēns viņu gaidīja. Ieraudzījis kārumu, viņš sāka to ēst.
– Cik tu esi izsalcis! – teica vīrietis.
– Liels paldies, – bērns viņam pateicās. – Ja vēlaties, es varu nomazgāt jūsu mašīnu.
– Tu esi vēl ļoti mazs, bērns! – Vitālijs viņam atbildēja. Viņam pēkšņi kļuva žēl nabaga cilvēka. Cik grūti viņam ir dzīvot…
– Klaus, man jums ir vēl viens piedāvājums, – apsēdies man blakus, teica vīrietis. – Tikai man ir nosacījums.
– Kāds tas ir? – Bērns sasprindzinājās.
– Tev jāiet ar mani līdzi uz veikalu.
– Veikalā? Ak, tas man patīk! Un mēs gatavojamies pirkt mašīnu? – uzmundrināja bērns.
– Un mēs arī nopirksim mašīnu, – Vitālijs viņam pasmaidīja.
Zēns priecīgi iekāpa greznajā Chevrolet, un viņi devās iepirkties. Pa ceļam mazais draugs pastāstīja, ka viņa vārds ir Slaviks.
– Un kurp aizgāja tava māte? – Vitālijs viņam jautāja.
– Vispirms viņa pameta mani un manu vecmāmiņu. Viņa teica, ka nopelnīs naudu un atgriezīsies. Tad mēs uzzinājām, ka mammu ir notr***usi automašīna.
– Vai tas bija nesen? – vīrietis uzdeva jautājumu.
– Jā. Nesen. Mamma gribēja nopirkt man visu skolai. Apģērbu, portfeli, zīmuļus un visu pārējo, – atsmaidīja Slaviks. – Bet viņai nebija laika.
Viņš skumji paskatījās pa logu. Garām gāja spožas lielo ēku skatlogi, autobusu pieturas, mājas, koki… garām.
Vitāliks pārmeta.
– Vai tev ir vecmāmiņa, vectētiņš? – viņš jautāja bērnam.
– Vecmāmiņa ir slima. Kad es aizgāju, viņa pat nepateica man ardievas. Viņai nav labi. Un viņai ir beigušās tabletes.
Vīrietis bija ziņkārīgs.
– Tad mēs ar tevi aiziesim uz veikalu un tad dosimies pie vecmāmiņas. Labi? – viņš teica.
Slaviks priecīgi piekrita:
– Es jau sen nebiju bijis veikalā… Agrāk mēs ar mammu gājām uz lielveikalu, un viņa man pirka saldumus. Bet tagad…
– Viss ir labi. Mēs ar tevi visu nokavēsim.
Pēc dažām minūtēm viņu melnā mašīna piebrauca pie liela tirdzniecības centra.
Galu galā noskaidrojās, ka bērna māte ir tā pati stāvoklī esošā sieviete, kura aizgāja no vīrieša pirms ilga laika. Vitālijs ātri noskaidroja, ka bērns šobrīd dzīvo pie kādas sievietes, kura viņu uzņēmusi aprūpē. Viņš ātri vien uzņēma mazo puisēnu pie sevis un no šī brīža viņam netrūka ne nieka.