Ceļā uz turieni medmāsa tuvāk iepazina Zaigu. Vecā sieviete atzinās, ka dzirdējusi galvenā ārsta teikto, taču viņa neapvainojās, jo ne visi cilvēki izturas pret veciem cilvēkiem ar sapratni – viņi domā, ka vecums viņiem pašiem nepienāks un viņi mūžīgi paliks jauni.
Nākamajā rītā slimnieki jau agri sabojāja Sergeja garastāvokli, sūdzoties, ka procedūru kabinetā neesot medmāsas.
Galvenais ārsts sadusmojās par dzirdēto un nolēma noskaidrot, kas par lietu. Procedūru kabinets tiešām bija tukšs. Sergejs paskatījās pulkstenī, tikko bija sācies rīta procedūru laiks. Tad dakteris pievērsās neapmierināto pūlim:
– Kāpēc ceļam paniku? Visu paspēsim, vēl ir pietiekami daudz laika! Ja medmāsas nav kabinetā, tas nozīmē, ka viņa ir aizņemta ar citiem pacientiem, galvenais ārsts sašutis klāstīja.
Taču pats tomēr bija noraizējies par savas padotās atrašanās vietu. Vienā no palātām viņš pamanīja medmāsu, kura sēdēja pie kādas vecas sievietes gultas un baroja ar zupu. Tad ārsts kļuva pavisam nikns, jo atcerējās savu vakardienas pavēli atstāt vecmāmuļu gaitenī un neievietot palātā.
– Kāpēc jūs neesat no procedūru telpā? Kāpēc atstājāt citus pacientus? ārsts dusmīgi jautāja.
– Pateicoties šīs pacientes vērīgajai aprūpei, viņai kļuva daudz labāk, no rīta viņai tika veikta ultraskaņa. Ir aizdomas par akūtu gastrīta lēkmi, steigšus ziņoja padotā.
– Nu un kas? Vai tas ir iemesls atstāt pārējos pacientus un neievērot galvenā ārsta prasības? nikns bija dakteris.
Kamēr Sergejs rāja māsiņu, viņš paskatījās uz pacienti, kas vakar iestājās slimnīcā – viņa tiešām bija atjēgusies un vairs neizskatījās, ka mirst.
– Sastādiet pacientei diētu un nebarojiet ar karoti, ārsts pavēlošā tonī norādīja.
– Paciente bija pilnībā novārgusi, pirms nonākšanas mūsu slimnīcā viņa ilgu laiku bija gulējusi viena mājās, nebija, kas palīdzētu un pagatavotu ēdienu, tāpēc uzskatīju par savu pienākumu pabarot vecmāmuļu, teica Nora.
Tad Sergejs sāka rāt citus palātas pacientus:
– Un jūs kāpēc guļat un nepalīdzat slimajai večiņai, šeit taču visi ir staigājoši slimnieki. Guļat dīkā, bet medicīnas personālam jātiek galā ar visādien niekiem.
Kad ārsts pagriezās izejas virzienā, slimā vecenīte negaidīti sacīja:
– Bet lekcijās gan tu biji daudz mierīgāks, Sergej, viņa teica.
Ārsts apmulsa no pārsteiguma, kājas kļuva aukstas, viņš ieskatījās pacientes sejā un bija šokēts. Vīrietis tikai tagad atpazina veco večiņu – savulaik, kad viņš studēja medicīnas institūtā, viņa tur bija pasniedzēja…
Dārgo lasītāj, kāds ir tavs viedoklis par šo pamācošo stāstu? Priecāsimies, ja dalīsies ar savu viedokli/pieredzi komentāros!
