Kanēļa dziednieciskās īpašības bija zināmas jau trešajā gadu tūkstotī pirms Kristus, par to liecina kāda ļoti sena Ķīnas imperatora grāmata par augiem.
Eiropā līdz pat XVIII gadsimtam kanēlis galvenokārt tika izmantots kā gremošanu veicinošs līdzeklis. XVII gadsimta beigās ārsta un aptiekāra Nikolaja Lemeni sastādītajā “Vispārējā vienkāršāko dziedniecības līdzekļu vārdnīcā” rakstīts: “Kanēlis liek kustēties urīnam un šķidrumam, nostiprina kuņģi, sirdi un smadzenes, regulē menstruālo ciklu un atvieglo dzemdības, atbrīvo no gāzēm. Lielās devās ieved pastiprināta uzbudinājuma stāvoklī. Nepieciešams pusmūža cilvēkiem, flegmatiķiem un melanholiķiem, toties absolūti neder jauniem karsta un žultaina temperamenta cilvēkiem.”
Mūsdienu fitoterapeiti piekrīt viduslaiku eskulapam un iesaka ēst kanēļmaizītes un pievienot kanēli pudiņiem, ievārījumiem un kompotiem pret hronisku nogurumu, sliktu ēstgribu, neirastēniju un cukura diabētu.
Hipertoniķiem kanēli labāk lietot kopā ar medu vai rūgušpienu.
Dispepsijas ārstēšanai var pagatavot šādu maisījumu: 10 g upeņu lapu, 1 g kanēļa un tikpat daudz krustnagliņu aplej ar litru karsta ūdens un 3 stundas nostādina. Lieto pa 200 ml pēc ēšanas.
Veseli cilvēki brokastīs var pagatavot sev šādu sviestmaizi: sviestā apbrūninātu maizes šķēlīti pārkaisa ar kanēli, kas sajaukts ar pūdercukuru, – tā dos mundrumu un optimismu visai dienai.
Toties grūtniecēm un cilvēkiem ar paaugstinātu ādas jutību un novājināta nervu sistēmu no kanēļa lietošanas jāatsakās.