— No kurienes tev tādi komunālie parādi? — jautāja Regīna, skatoties uz mazmeitu. — Tu taču solīji, ka maksāsi laikā, bez kavēšanās! Es tev uzticēju dzīvokli — vienīgo, kas man ir, — bet tu ko esi sataisījusi…
Septiņdesmitgadīgā Regīna, par spīti vecumam, bija saglabājusi aso prātu un stingro raksturu. Viņa dievināja savu mazmeitu Neldu — tehnikuma studenti, jautru, dzīvespriecīgu, lai arī ne vienmēr paklausīgu. Kad tā piezvanīja, gaužoties par patēvu, vecmāmiņa ne mirkli nedomājot pasniedza viņai atslēgas no sava divistabu dzīvokļa pilsētas centrā. Pati pārcēlās uz vasarnīcu — klusu, mājīgu, ar ābelēm un petūnijām zem logiem. Tur arī dzīvoja, nenojauzdama, kas notiek viņas pašas dzīvoklī.
Un viss sākās ar telefona zvanu. Nelda stāstīja klausulē, kā patēvs, cilvēks ar dzelzs disciplīnu un vēl dzelžaināku mēli — bija novedis.
— Viņš to, viņš šo… Vakar vispār nelaida mājās — līdz pusnaktij stāvēju kāpņu telpā! Es tur vairs nevaru, omīt, tiešām!
— Kas viņš tāds, lai durvis neatvērtu?! Tas ir mana znota dzīvoklis, bet viņš tur — negaidīts viesis! Lai klusē un nelien!
Viņa nekad neatbalstīja savas meitas otro vīru. Pārāk skaļš, pārāk uzbāzīgs. Viņš parādījās mājā teju nākamajā dienā pēc viņas dēla — Neldas tēva — atvadu dienas. Un tūlīt sāka diktēt noteikumus.
Savukārt Nelda atbildēs sevi neierobežoja. Viņš bija pilnīgs pretstats viņas maigajam, labajam tēvam. Viņu sarunas kļuva arvien skaļākas, biežākas. Kādā brīdī meitene saprata: jāiet. Bet kurp? Īrēt dzīvokli — dārgi, stipendijas nepietiks. Palikt mājās — murgs. Un tad viņa izlēma lūgt vecmāmiņu.
— Omīt, nu, lūdzu! Tu taču vasarnīcā lieliski iekārtosies. Es katru nedēļas nogali atbraukšu, aplaistīšu puķes, pabarosim kaķi. Tehnikums tepat blakus — man būs ērti!
— Bet ja atvedīsi draudzenes? — aizdomīgi vaicāja Regīna. — Man tur porcelāns, grāmatas, gleznas…
— Nevienu neatvedīšu! Goda vārds! Dzīvošu viena, paklausīga.
— Labi, — padevās vecmāmiņa. — Bet ar nosacījumu: maksā par elektrību, ūdeni, gāzi. Bez kavējumiem. Es negribu redzēt savu uzvārdu parādnieku sarakstā pie sludinājumu dēļa!
— Nu ko tu, omīt, it kā es būtu maza! — apvainojās Nelda. — Vasarā aizbraukšu — un viss, dzīvoklis atkal būs tavs.
Patiesībā meitenei bija plāns…
Dzīvot vienai? Kāpēc? Eduards — ilggadējs draugs, gandrīz klases biedrs, tagad žurnālistikas students — arī sapņoja izvākties no vecākiem. Kāpēc gan neapvienoties? Viņš — ar naudu (publicējās vietējā avīzē, saņēma honorārus), viņa — ar mājokli. Ideāla savienība. Galvenais — vecmāmiņai ne vārda. Viņas acīs Neldai bija jāpaliek eņģelim baltā kleitiņā.
Jaunā dzīve pilnā plašumā
Eduards, starp citu, bija iemīlējies viņā jau kopš bērnudārza. Toreiz — puisēns, tagad — garš, slaids, ar draiskulīgu smaidu un asu prātu. Viņš palīdzēja viņai norakstīt, nesa portfeli, bet tagad — pirka kafiju un rakstīja dzejoļus. Un, kas svarīgāk, — viņam bija stabili ienākumi.
— Ed, gribi aizbēgt no ierastās dzīves? — piedāvāja Nelda. — Es pārceļos pie vecmāmiņas. Dzīvoklis liels, divas istabas, netālu no centra. Vienīgais nosacījums: tu maksā par komunālajiem, es — par ēdienu un izklaidēm.
— Bet ja vecmāmiņa uzzinās? — viņš šaubījās.
— Neuzzinās. Bet ja uzzinās — teiksim, ka tu esi mans brālēns. Vai privātskolotājs. Izdomāsim.
Jaunās dzīves sākumu atzīmēja ar vērienu: dzirkstošais, mūzika pilnā skaļumā, dejas līdz spēku izsīkumam. Pēc tam — vanna pilna ar ūdeni, kurā iekrita vecmāmiņas begonijas («Lai būtu romantika!»). Ūdens izlija uz grīdas, appludinot kaimiņus apakšā. Bet tobrīd viņiem nebija svarīgi — pienāca pats nozīmīgākais, pats satraucošākais brīdis viņu jaunajā dzīvē.
No rīta — skarba atmošanās. Zvana durvīs. Saucieni no apakšas dzīvokļa.
Kas bija noticis? Un kā tas vis beidzās?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
