Pensionāre ar spaini un lupatu pieprasa kompensāciju — viņas istabā griesti iebrukuši, tapetes atlipušas, mēbeles sabojātas.
Eduards, lai gan nemīlēja šādas situācijas, ātri atrada risinājumu — atdeva visus savus uzkrājumus, tikai lai izlīdzinātu situāciju. Taču pēc tam komunālajiem vairs naudas nebija. Un viņi pat nedomāja taupīt: gaisma dega caurām diennaktīm, ūdens lējās straumēm, vanna tika pielieta katru vakaru — divatā, ar putām un svecēm.
Ne zvana vecmāmiņai, ne apciemojuma
Par vecmāmiņu Nelda aizmirsusi. Ne zvanu, ne vizīšu. Toties kaimiņi neatstāja — piezvanīja Regīnai un pastāstīja: «Pie jums tur nedzīvo mazmeita, bet diskotēka! Mūzika līdz trijiem naktī, smiekli, dauzīšanās…»
— Nevar būt! — atbildēja vecmāmiņa. — Jūs ko? Mana Neldiņa ir klusa, pieticīga meitene!
Taču, kad piezvanīja no mājokļu apsaimniekotāja un paziņoja par parādu vairāku mēnešu apmērā, Regīna sapakoja mantas, sēdās autobusā un brauca uz pilsētu.
Un tur — pārsteigums. Atslēga negriežas. Jauna slēdzene. Jauns kaimiņš palīdzēja izvilkt iesprūdušo atslēgu un paskaidroja: «Vecmāmiņ, te slēdzeni nomainīja. Jūsu atslēga nederēs.»
Lasi vēl: Nevaru pateikt vīramātei, ka nevēlos braukt uz vasarnīcu, jo tur jāstrādā no rīta līdz vakaram
Viņa apsēdās uz soliņa pie kāpņu telpas, rokās spaidīdama kvītis. Vakars. Palika vēss. Mazmeita neparādījās. Nācās zvanīt meitai — tai pašai, ar kuru nebija runājusi gadiem, — un lūgt palīdzību.
— Atbrauciet, — bez entuziasma sacīja meita. — Izskatīsim.
Pensija knapi pietika, lai dzēstu parādu. Bet Nelda ar Eduardu, uzzinājuši par vecmāmiņas atbraukšanu, klusi izvācās. Bez skaidrojumiem, bez atvainošanās. Noīrēja mazu istabiņu pilsētas nomalē — tālāk no visiem, kas varētu pastāstīt.
Regīna ilgi sēdēja tukšajā dzīvoklī. Uz grīdas — pēdas no vannas, uz sienām — sveču traipi, skapī — svešas mantas. Emociju bija jūra, bet neviena kam to pastāstīt.
Bet Nelda? Viņa nejuta vainu. Viņai tas bija pirmais solis pieaugušo dzīvē. Pirmā pieredze, pirmā mīlestība, pirmā patstāvība. Jā, viņi pārcentās. Jā, sataisīja muļķības. Bet vai tas nav normāli astoņpadsmit gados?
— Mēs taču ne speciāli, — viņa sacīja Eduardam. — Mēs vienkārši dzīvojam.
— Bet vecmāmiņa?
— Viņa sapratīs. Ar laiku.
Bet Regīna nesaprata un vairs nezvanīja.
Pagāja pusgads. Rudens
Lietus bungoja pret logiem īrētajā istabiņā. Nelda sēž uz palodzes, ritina telefonu. Pēkšņi — foto: vecmāmiņa aizvesta. Tante ielikusi ierakstu: «Regīna aizvesta… Lūdz nevienu nelaist. It īpaši… mazmeitu.»
Nelda klusu apģērbās, paķēra somu. Eduards jautāja:
— Kurp?
— Pie vecmāmiņas.
— Viņa tevi nepieņems.
— Zinu. Bet man jāmēģina.
Aizbrauca — klusums. Istaba Nr. 7. Pie durvīm tante ar stingru seju.
— Viņa nevēlas redzēt.
— Es pagaidīšu. Cik vajadzēs.
Pagāja nakts. Rīts. Tante mīkstinājās:
— Ieej. Piecas minūtes. Un bez nopietnām sarunām.
Vecmāmiņa gulēja. Seja — pelēka, rokas — tievākas. Nelda piegāja, satvēra roku. Tā neatvilkās.
— Piedod, omīt… Es biju.. Es nedomāju… nesapratu…
Regīna atvēra acis un paskatījās uz mazmeitu. Skatījās. Ilgi. Tad čukstēja:
— Es ne par dzīvokli. Es par uzticību. Tu to salauzi.
— Es visu atgriezīšu. Naudu, kārtību, cieņu. Dod man iespēju.
Vecmāmiņa klusēja. Pēc tam pamāja ar galvu — tikko manāmi.
Eduards palīdzēja remontēt dzīvokli. Nelda atrada darbu — sākumā par viesmīli, vēlāk par repetitori. Maksāja parādus. Katru dienu apciemoja vecmāmiņu. Atveda kaķi. Nopirka jaunas begonijas.
Pagāja gads. Regīna atkal dzīvo savā divistabu dzīvoklī. Nelda — kaimiņu mājā, kopā ar Eduardu, jau oficiāli viņa draudzene. Brīvdienās — pie vecmāmiņas. Dzer tēju, skatās vecas filmas, smejas.
— Tu esi pieaugusi, — saka vecmāmiņa.
— Tu mani piedevi?
— Ne uzreiz. Bet… jā. Piedevu.
Dažkārt kļūdas ir labākais skolotājs. Galvenais — tās neatkārtot. Un prast lūgt piedošanu.
