Kāpēc jūs uz vasarnīcu nebraucat? – Zojas balss skanēja izteiksmīgi – Paši taču teicāt, ka gribat svaigu gaisu, pie dabas
Man viss jau gatavs – kartupeļi izrakti, zemenes nogatavojas. Brauciet, atpūtīsieties! Olita klausījās vīramāti tikai pusausī, cenšoties vienlaikus atrast ledusskapī vismaz kādu mājienu uz vakariņām un noturēt meitu, kura pa dzīvokli traucās ar līdzsvara riteni.
– Paldies, Zoja, padomāsim, – viņa vilcinājās, cenšoties skanēt pieklājīgi.
– Padomāsim, – tā jautri atdarināja. – Te nav ko domāt! Mēs ar vīru viņu vecumā katru nedēļas nogali uz vasarnīcu braucām! Paši sev brokastis, paši pusdienas, bet vakarā vispār pie ugunskura… Romantika, ne dzīve. Bet jūs tikai savā kastē sēžat. Būtu vismaz bērnu pie dabas izveduši…
Olita māja ar galvu un smaidīja, bet iekšā jau viss savilkās mezglā. Viņa lieliski atcerējās, kā bija pagājušas viņu iepriekšējās “brīvdienas” tajā pašā vasarnīcā. Kā no vilciena Zojas sagaidīja viņus ar lupatu rokās, sacīdama:
– Tagad ātri pa stūriem tīmekļus noslaucīsim, tad gan pusdienosim.
Tā diena, tāpat kā nākamās, pagāja pēc scenārija “vispirms izslauki, tad padod”. Olita ar Valdi nesa ūdeni no sūkņa, tīrīja bedri, raka stabus jaunam pupiņu tīklam – un tas viss zem vīramātes sajūsminātajiem pamācījumiem. “Svaigā gaisā viss citādāk, nogurumu nejūt,” – viņa teica. Tikai Olitas mugura juta. Un kājas. Un galva.
Pagāja pāris dienas, un viņi tomēr saņēmās aizbraukt.
– Varbūt sakām, ka Linda kaut kas? – klusi ierosināja Olita, kamēr Valdis lika mugursomu bagāžniekā.
– Nu, tu taču pazīsti mammu… – viņš nopūtās. – Sāks: “Neprotiet novērtēt, negribat palīdzēt.” Labāk aizbraukt – uz pāris dienām, un mājās.
Ceļš bija īss – pusotra stunda pa šoseju, un jau mežā smaržoja pēc skujām. Zoja stāvēja pie vārtiņiem ar rokām uz sāniem.
– Beidzot! Jau domāju, ka pārdomājāt! Ātri nāciet iekšā, es jau krāsni iekurināju – līdz vakaram būs silts.
Kamēr Valdis nesa somas, Olita čukstēja meitai:
– Ja vecmamma tev dos lāpstu – neņem! Izliecies, ka tev viss neinteresē.
Pirmā stunda pagāja mierīgi: tēja, maizītes, sarunas virtuvē. Bet tiklīdz Olita uzkāpa augšā pārģērbties, no pagalma atskanēja vīramātes balss:
– Olitiņ, tu tur pārģērbies? Labi! Kad pabeigsi – nāc lejā, parādīšu, kur gar žogu aug nātres – tās jāizrauj. Olita sastinga uz kāpnēm. Valdis stāvēja ar lejkannu pie siltumnīcas, un šķita, jau bija sapratis, kur viņi atkal iekūlušies.
Viņi rāvās ar nātrēm līdz pusdienām, pēc tam mazgāja logus no ārpuses, jo “zirnekļi visu vasaru sapinuši”. Tad sekoja zupas gatavošana, ko Olita vārīja ar meitu uz rokām, jo “mammu, es negribu iet ārā, tur ir bailīgi”. Pēc tam vīramāte atcerējās, ka “tā kā Valdis atbraucis, vajadzētu ieliet jaunu trepīti uz pagrabu”, un iedeva viņam vecu lāpstu un spaini ar cementu.
Un, kad vakarā Olita mēģināja apgulties ar grāmatu, vīramāte ielūkojās istabā:
– Ko tu tur nogūlies? Es taču lūdzu vistu kūti apskatīt – man tur spuldze mirgo. Varbūt spuldze jāmaina?
– Bet jūs pati šodien mēģinājāt apsēsties?
– Nu, es jau… Es – saimniece, man taču pienākas! Bet jūs atbraucāt atpūsties, tāpēc arī cenšos visu parādīt, iesaistīt.
Olita klusēja. Bet iekšā jau burbuļoja. No rīta viss sākās ar spaini.
– Olitiņ, – vīramāte ieskatījās verandā, kur viņa beidzot bija apsēdusies uz piecu minūšu atelpu ar glāzi ūdens. – Tu nevarētu ātri aizskriet līdz sūknim? Mums pirtī tvertne tukša, bet mēs ar Valdi vakar tā arī neatnesām ūdeni…
– Bet kur ir spainis?
– Nu tepat, pie pirts. Tikai rokturis nokritis, bet tu turi ciešāk – nekas briesmīgs!
Vitja tajā brīdī ēvelēja dēli kaut kādai lapenei, ko bija izdomājusi Zoja Ivanovna – “uz nākamo vasaru, bet sāksim jau tagad”. Lerei bija gumijas zābaki nepareizā izmērā, ko viņa spītīgi atteicās novilkt pat mājā.
Oļa gāja pie sūkņa un juta, kā iekšā it kā kāds viņu lēnām saspiež. Ne uzreiz, ne strauji – bet kā konfekti dūrē. It kā tas viss nebūtu atpūta, bet izrāde, kurā viņai jāsmaida, jāpateicas un klusējot jāklausa.
Kad viņa atgriezās ar ūdeni, vīramāte jau sauca no lieveņa:
– Olitiņ! Cik labi, ka tu blakus. Es te atcerējos – pagrabā žurkas vai peles… Nepaskatīsies?
– Kā – pagrabā?
– Nu es pati tur nekāpsi, tur tumšs un smako! Es tev sveci iedošu, tu tikai ar vienu aci ieskaties, labi? Kulminācija pienāca vakarā.
Olita stāvēja pie plīts, cepa pankūkas, ko Linda atteicās ēst ar jebko, izņemot cukuru. Valdis sēdēja ārā un mēģināja pieskrūvēt šķībi karājošās šķūnīša durvis. Tikmēr vīramāte piegāja pie izlietnes, iegrūda tur kaudzi nemazgātu zemeņu un lietišķi teica:
– Olitiņ, tu neaizmirsti vēl puķes dobei apliet. Citādi tikko tikko izdīgušas. Ja nokaltīs – viss, šķirne zudīs. Bet tu taču mājās ar bērnu sēdi, laika pilnīgi pietiek!
– Piedodiet… – viņa lēni sacīja. – Bet mēs te vispār priekš kā atbraucām?
– Kā kam? Atpūsties! – vīramāte izpleta rokas. – Tu paskaties, kāds gaiss! Klusums, putniņi. Dvēsele priecājas!
– Tikai es… ar spaini rokās dvēseli diži nepriecājas, – Olita izelpoja.
– Ko tu ar to gribi pateikt? – sarauca pieri vīramāte.
– To, ka neatceros, kad vispār apsēdos, kopš esam šeit. Mēs rāvām nātres, mazgājām logus, vārījām zupu, rakām bedri, vedām vistu pastaigās, nēsājām ūdeni, kārtojām pagrabu, vācam jāņogas… Un to visu jūs saucat par atpūtu?
– Nu ko tu tā? – vīramāte atkal izpleta rokas. – Es taču no sirds! Es tikai labu gribēju. Tā taču… tā taču tradīcija! Mēs ar vīru agrāk katru vasaru tā! Visi kopā! Draudzīgi!
– Draudzīgi… līdz nokrītam?
Mājā ieskatījās Valdis, dzirdējis balsis. Viņam mugurā bija putekļaina maika, rokās – naglu izvilcējs.
– Viss kārtībā? – viņš uzmanīgi apvaicājās.
– Nē. Nav kārtībā, – Olita pagriezās pret viņu. – Mēs te neatpūšamies. Mūs te izmanto. Es neesmu saimniecības palīdze. Es esmu viešņa. Vai vismaz vajadzētu būt. Bet tagad jūtos, piedodiet, kā darbaspēks.
– Kā tu tā vari runāt bērna klātbūtnē?! – iesaucās vīramāte. – Ko viņa padomās?
– Ceru, ka padomās laikus. Un nepieļaus to savā dzīvē, – mierīgi atbildēja Olita.
Valdis sastinga, it kā starp divām vētrām. Viņš saprata: klusēt vairs nevar.
– Mamm, – viņš sacīja, – Olitai taisnība. Mēs esam noguruši. Un gribam nevis “atpūsties ar labumu”, bet vienkārši… atpūsties. Kaut dienu. Kaut divas. Bez rīkojumiem.
– A-a-a! Tātad tā! – iesaucās Zoja. – Es cenšos, cepu, sagaidu, bet jūs – lūk, …
– Nē, mamm, mēs esam pateicīgi. Bet pateicībai ir robežas, – Valdis runāja maigi, bet stingri. – Mēs esam pieauguši. Mēs varam pateikt “stop”, kad esam noguruši.
– Tad brauciet! – viņa izmeta un aizgāja savā istabā.
Olita sēdēja verandā, skatīdamās tumstošajā dārzā. Aiz muguras dzirdēja, kā Linda grozās gultā – diena bija bijusi trokšņaina, nemierīga, un pat bērna enerģija bija iztērēta līdz galam. Blakus durvīm uzmanīgi parādījās Valdis ar krūzi… ūdens rokās.
– Ņem, – viņš pasniedza. – Iedzer. Tu šodien kā lokomotīve – neapstājies.
Olita paņēma krūzi klusējot. Viņa vairs nepukojās. Viss, kas bija iekšā, bija izdedzis. Palikusi tukšuma sajūta, kā auksta plīts pēc ilgas kurināšanas.
– Velti laikam atbraucu… – viņa čukstēja.
– Nē, – Valdis apsēdās blakus. – Ne velti. Vienkārši… šoreiz tas bija pēdējoreiz. Olita paskatījās uz viņu.
– Tu nopietni?
– Nopietnāk nevar būt. Mammas vasarnīca nav vasarnīca. Tas ir… raktuves ar uzrakstu “Laipni lūdzam”. Viņai galvā viss sajaucies: rūpes, kontrole, “tradīcijas”… Bet mūs vienkārši izmanto.
Viņi klusēja. Aiz žoga kraukšķēja vārna. No krāsns vilka pēc dūmiem – Zoja piekurināja, ar tādu spēku aizverot aizbīdni, it kā šķeltu ledu. Rīts bija drūms – tiešā un pārnestā nozīmē. Zoja neiznāca virtuvē, nesauca pie galda, nepiedāvāja kā ierasts piena putru. Tā vietā demonstratīvi šņāca ar avīzi tālākajā istabā un ik pa laikam skaļi nopūtās, lai būtu dzirdams.
– Tu domā, mums jāatvainojas? – Olita uzmanīgi vārīja kafiju.
– Nē, – atbildēja Valdis. – Bet mēs varam izskaidrot. Mierīgi. Vienreiz.
Pēc divdesmit minūtēm viņš pieklauvēja pie mātes istabas durvīm. Izgāja abi. Zoja ar atsvešinātu seju, kā no teātra.
– Es visu sapratu, – viņa iesāka. – Jūs gribat braukt, lai gulētu uz dīvāna, nevis palīdzētu. Labi. Atpūtieties. Bet tad es vairs zemenes nevākšu. Un burkas jums nedošu. Un mazbērnu nākamgad vediet citur. Viss. Vienojāmies.
– Mamm… – Valdis pietuvojās. – Runa nav par zemenēm. Un ne par burkām. Mēs neesam pret palīdzību. Mēs esam pret to, kā tu to pasniedz zem “es par jums cenšos”. Mēs neesam bērni, mēs esam pieauguši. Mums nevajag grafiku ar nosaukumu “atpūta”.
– Bet man nevajag tādu attieksmi! – viņa atbildēja.
– Tā nav slikta attieksme, – piecēlās Olita. – Tā ir godīgums. Mēs esam noguruši. Jūs domājat, ka rūpes ir cilvēkus dzīt līdz spēku izsīkumam un pēc tam teikt, ka tas bijis “viņu labā”. Bet piedodiet, es gadu gaitā esmu iemācījusies atšķirt palīdzību no izmantošanas. Un es vairs klusēt netaisos. Viņi ātri savāca mantas. Bez vārdiem. Bez steigas.
Linda sāka šņukstēt – viņai negribējās braukt prom no vistām un šūpolēm. Bet, kad tēvs apsolīja saldējumu pa ceļam, viņa nomierinājās. Bet Zoja palika stāvam pie vārtiņiem – ar lūpām savilktām šaurā līnijā, mājas halātā ar izbalējušu ziedu rakstu.
Olita paskatījās uz viņu caur stiklu.
– Domā, viņa patiešām apvainojās? – mašīnā, piesprādzējot meitu, pajautāja Olita.
– Domāju, jā, – Valdis pamāja, neskatoties. – Bet tas ir viņas izvēle. Ne mūsu.
Olita atgūlās sēdeklī. Pēkšņi saprata: viņi brauc ne tikai mājās. Viņi brauc savā dzīvē, kur būs vieta atpūtai. Un godīgumam. Un normālām, līdzvērtīgām attiecībām.
Pagāja divas nedēļas
Olita sēdēja virtuvē, kārtoja pirkumus – Linda bērnudārzā, Valdis darbā. Aiz loga klusi slīga lietus, un, par pārsteigumu, tajā bija kaut kāds atvieglojums. Nav jāsteidzas. Neviens nerausta. Neviens nesauc “palīdzi uz minūtīti”. Telefons gulēja uz galda ar ekrānu uz augšu. Klusēja. Olita pastiepās pēc ābola, kad beidzot atnāca ziņa no vīramātes:
“Nu un kā jūs atpūšaties bez vasarnīcas? Nav garlaicīgi? Vai jau apnika uz dīvāna gulēt?” Viņa ilgi skatījās uz ekrānu. Juta tikai vieglu apjukumu. Pat tagad vīramāte prata pasniegt pasīvo attieksmi zem rūpju maskas. Olita nopūtās, nolika telefonu atpakaļ un neatbildēja. Nevis tāpēc, ka baidījās no konflikta. Bet tāpēc, ka vairs negribēja spēlēt šo spēli – kurš vainīgs, kurš apvainojās, kurš kam ko parādā.
Lasi vēl: Viktorija Raidos izsaka prognozi nedēļai no 15. – 21.septembrim – no kā jāuzmanās tieši šīm zīmēm
Pēc nedēļas tomēr piezvanīja Valdis.
– Mamm, mēs šosezon nebrauksim.
– Tā ir viņas vaina, jā? – tūlīt atsaucās vīramāte. – Viņa tev iestāstīja?
– Mamm, esmu pieaudzis cilvēks. Pats pieņemu lēmumus.
– Protams! Tā jau viņa jūs visus pierunās. Tagad jūs, redz, noguruši. Bet kas tad visu dzīvi uz zemes strādāja? Vai mēs netikām noguruši?
– Mēs cienām jūsu dzīvi, – mierīgi sacīja Valdis. – Bet savu gribam būvēt citādi. Un tev tas jāpieņem. Negribi – tava darīšana. Bet uz mums vairs nespied.
– Un mazbērnu? Tu man viņu vairs nerādīsi?
– Rādīšu. Satiksimies visi, bet pilsētā. Tur, kur var apsēsties, parunāt, papriecāties, nevis rakt kartupeļus un nest ūdeni. Iestājās pauze.
– Nu, nu. Redzēsim, kā jūs bez ievārījumiem un konserviem iztiksiet, – viņa sacīja.
– Iztiksim. Toties ar pašcieņu, – teica Valdis un pārtrauca sarunu.
Rudenī Zoja tomēr atbrauca. Ne uz vasarnīcu, bet pilsētā – ciemos. Pirmoreiz pēc daudziem gadiem bez katliem, burkām un stādu kastēm.
Viņa sēdēja virtuvē ar Lindu, spēlējās ar lellēm un izskatījās… mierīgāka. It kā būtu sapratusi: vairs nav jārīko kontrole un ģenerāltīrīšana katrā vizītē. Neviens viņu nedzina, bet arī par piespiedu rūpēm neglaudīja. Viņa – vienkārši vecmāmiņa. Un tas pirmoreiz derēja visiem. Olita raudzījās uz viņiem no istabas. Viņa vēl turējās piesardzībā – kā cilvēks, kas daudzkārt apdedzinājies. Bet emociju viņā vairs nebija. Tikai stingrība. Mierīga, nobriedusi, pieaugusi.
Lasi vēl: “Pensionāru zupa” jeb viegla maltās gaļas zupa, ko viegli gan pagatavot gan ēst
Vakarā, kad visi bija aizgājuši, Valdis apskāva viņu un sacīja:
– Zini, tu esi malacis.
– Par ko?
– Par to, ka nesalūzi. Ka neļāvi sevi salauzt. Un mani izvilki no šīs… ģimenes piltuves. Mēs tagad – ģimene. Ar saviem noteikumiem.
– Galvenais, lai tajos noteikumos nebūtu vistu kūts un nātres gar žogu.
Viņi iesmējās. Ne skaļi, ne izrādīšanās pēc – pa īstam. Jo šajā mājā tagad varēja atpūsties pa īstam. Bez nosacījumiem. Bez pārmetumiem. Bez “jūs vienkārši esat nepateicīgi”. Bet uz vasarnīcu… Uz vasarnīcu viņi brauks. Tikai tad, kad paši gribēs. Un tikai tad, ja atpūta būs atpūta, nevis maskēta lauku sezona.
Un ja nē – pasaule nesabruks. Vienkārši viņi izvēlējās sevi. Un tas laikam arī ir pieaugusi mīlestība – pret sevi, vienam pret otru un pat pret tiem, kuri to pagaidām nesaprot.
