(labots)
Veroniku kopš bērnības audzināja vecmāmiņa. Meitenes mamma atveda meitu uz mazu ciematiņu, kas atradās netālu no Rēzeknes.
Toreiz meitiņai bija tikai gads. Jaunā sieviete vēlējās sakārtot pati savu personīgo dzīvi.
Sandra domāja, ka bērns palīdzēs izglābt viņas attiecības ar kavalieri. Tas nenotika – Sandrai neatlika nekas cits kā audzināt viņu vienai.
Tomēr šāds scenārijs Sandrai nepatika. Ar “bērna naudu” tik tikko pietika. Un tā nebija nākotne, par kādu viņa sapņoja. Viņa atcerējās, kā kopš bērnības dzimtajā miestiņā visi viņu dēvēja par skaistuli. Tēvs un māte viņu bija ļoti mīlējuši, nodrošinot viņai visu to labāko.
Kādu dienu notika sliktākais. Sandra gatavojās gala eksāmeniem, kad viņas tēvs devās mūžībā…
– Tev jādodas dzīvot uz pilsētu,” Sandras mamma Klaudija viņu mudināja. Papildus putnu audzināšanai, es audzēšu arī trušus, augļus un dārzeņus, es to visu pārdošu tirgū. Un varēšu apmaksāt tev labu izglītību.
Un Sandra devās prom. Tiesa, studentes atzīmes nevarēja nosaukt par labām. Taču viņas skaistums deva pārliecību, ka viņai veiksies. Meitene izvēlējās administratores profesiju. Būt uzmanības centrā – tas bija tas, ka viņai bija tiešām vajadzīgs.
Pēc sešiem mēnešiem Sandra satika Valdi. Mācību stundu apmeklēšana kļuva viņai neinteresanta. Pēc tam, kad neizdevās nokārtot sesiju, meitene tika aicināta paņemt dokumentus, un pēc tam arī atbrīvot vietu kopmītnē. Vietējā saldumu fabrikā strādniekiem tika nodrošināta naktsmītne. Tā Sandra kļuva par konfekšu fasētāju.
Un tagad jaukā sieviete bija vientuļā māte, un visu viņas laiku “apēda” bērns.
– Nekādā gadījumā, teica Sandra sev.
Atstājot mazo meitiņu savai mātei, Sandra bez nožēlas devās atpakaļ uz pilsētu, solot drīz atgriezties un paņemt mazulīti. Bet tā vietā viņa parādījās pēc sešiem gadiem kopā ar savu jauno vīru. Beidzot sieviete bija atradusi vīrieti, kuru bija meklējusi gadiem ilgi. Vīrietis bija stalts, izskatīgs un, pats galvenais, bagāts. Ar viņa finansēm Sandra nevarēja sev neko liegt.
– Mammu, – viņa teica Klaudijai, – mēs esam atveduši Veronikai skolas formu un dažas lietas skolai. Ļauj viņai palikt pie tevis mazliet ilgāk. Arnis vēl nav gatavs pieņemt svešu bērnu. Ne māte, ne meita vairs neredzēja Sandru.
Pagāja vēl gadi… Veronika ļoti labi sadzīvoja ar savu vecmāmiņu. Neskatoties uz lielo vecuma starpību, viņas bija kā labi, uzticami draugi. Vasarā viņas devās vākt ogas un sēnes. Pārpalikumu aizveda uz staciju un pārdeva. Labi tur pirka arī ceptus pīrāgus. Klaudija prasmīgi gatavoja dažādus gardumus no mīklas. Vietējo pavāru vidū viņai nebija līdzvērtīgu. Drīz Veronika no viņas pārņēma mīlestību uz ēdienu gatavošanu.
Pēc skolas meitene droši zināja, ka kļūs par pavāri. Viņas vecmāmiņa neiebilda.
– Ej, mazmeitiņ. Mēs ar tevi esam sakrājušas naudiņu, lai pietiktu.
Veronikai bija jāmācās tehnikumā Rīgā. Un pēc daudzsološās absolvēšanas tika pieņemta darbā par pavāra palīgu vienā no vietējiem restorāniem.
Nedaudz vēlāk Veronika iepazinās ar Robertu, kurš turpat strādāja par bārmeni. Kopā ar izredzēto meitene vairākkārt ieradās ciemos pie vecmāmiņas, un viņa teica, ka mazmeitiņai ir lieliska gaume. Jauniešu pieticīgajās kāzās Klaudija uzdāvināja naudas aploksni ar vēlējumu – lai kādreiz abiem izdotos iegādāties pašiem savu māju.
Pagāja kāds laiks. Veronikai un Robertam izdevās apmainīt vienistabas dzīvokli pret lielāku, un viņiem nāca pasaulē arī bērniņš. Viņi turpināja strādāt tajā pašā restorānā. Tikai Veronika tagad jau bija pavāre.
Visus šos gadus Sandra dzīvoja laimīgi. Sākumā sievieti apgādāja viņas vīrs. Pēc viņa aiziešanas citā saulē viss īpašums nonāca viņas rokās. Veronikas māte kļuva par divu dzīvokļu un vienas mājas īpašnieci.
Ilgi nedomājot, viņa pārdeva māju, kas atradās piepilsētā. Ar savu nu jau jauno līgavaini tika nolemts doties atvaļinājumā vispirms uz Turciju, tad uz Bulgāriju, vēlāk uz Spāniju un Maltu. Nauda gan ļoti ātri beidzās, un viņa vēlējās kaut ko vairāk.
– Kāpēc mums ir nepieciešams otrs dzīvoklis? – pateiksim īrniekiem, ka to pārdodam. Es labprāt aizbrauktu uz Maldivu salām… Šī taču ir mūsu lielā iespēja.
Tas tika pateikts un arī izdarīts. Sandra iepriecināja savu jauno mīļoto vīrieti, cik vien varēja. Renāts bija daudz jaunāks par viņu, un viņa, ja godīgi, baidījās viņu pazaudēt. Atgriežoties mājās, ceļiniece deklarēja vīrieti savā dzīvoklī, un drīz vien notika negaidītais…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
…viņa palika gan bez mīļotā vīrieša, gan bez sava dzīvokļa.
Jaungada vakarā Veronika ar ģimeni gatavojās svinībām. Viņas septiņus gadus vecā meita Linda ar prieku palīdzēja Robertam izrotāt Ziemassvētku eglīti. Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans.
Uz durvju sliekšņa stāvēja ne pārāk veca, bet diezgan labi kopta sieviete.
– Pārsteigums! – viņa teica un, negaidot uzaicinājumu, ienāca istabā.
Visi ģimenes locekļi iznāca gaitenī, lai paskatītos uz pēkšņo viešņu.
– Vai tu viņu pazīsti? – Roberts jautāja, vēršoties pie sievas.
Veronika nezināja, ko atbildēt.
– Kā tu uzzināji mūsu adresi? – Veronika jautāja, skatoties uz viņu. Meitenei sieviete, kas tikko bija ienākusi dzīvoklī, likās pilnīgi sveša. Tāpēc viņa nezināja, kā viņu uzrunāt.
– Joprojām mums ir kopīgas paziņas. Māte, ja vēlas, visur un vienmēr var atrast savu bērnu, es tik ļoti priecājos tevi redzēt, – viešņa teica.
– Tikai mēs neesam priecīgi, – atbildēja mājas saimniece.
– Par ko tu runā? Es nedomāju, ka mana meita izaugs par ļaunu un nepateicīgu cilvēku! Es atbraucu, lai paliktu pie tevis, un es gribu palikt šeit. Es esmu pārliecināta, ka šis dzīvoklis daļēji pieder man. Diez vai mana māte Klaudija būtu mani atstājusi bez dzīvesvietas. Es esmu viņas vienīgā meita.
– Un es esmu tava. Vai drīzāk man vajadzēja būt tavai meita. Bet tu mani iemainīji pret bezrūpīgu dzīvi.
Veronika aizgāja uz savu istabu un atgriezās ar atslēgu piekariņu.
– Kad viņa devās prom no šīs pasaules, viņa teica: “Ja Sandra kādreiz atgriezīsies, iedod viņai šīs atslēgas… Māja, gadu gaitā, protams, bija zaudējusi savu pievilcību. Tomēr, viņai būs jumts virs galvas.
Veronika pastiepa atslēgu saišķi Sandrai.
Sandra paņēma pasniegtās atslēgas un klusībā pameta dzīvokli. Viņu aizvainoja un aizskāra tik auksta uzņemšana no pašas meitas puses. Taču viņa saprata, ka pati ir vainīga pie šīs situācijas.
Viņas kabatā bija vecās mājas, kurā viņa bija uzaugusi, atslēgas. Viņa devās turp, jo viņai nebija citas izvēles. Māja viņu sagaidīja ar klusumu, pamestību un vientulību. Taču tā bija viņas vienīgā iespēja sākt visu no jauna.
Viņa ķērās pie mājas sakopšanas. Viņa saprata, ka nevar dzīvot bez darba, tāpēc nolēma cept pīrāgus, kā to darīja viņas māte. Kādreiz pīrāgi bija ļoti pieprasīti vietējo iedzīvotāju vidū.
Pēc kāda laika apkārtnē izplatījās baumas par gardajiem pīrāgiem, un Sandra sāka piesaistīt klientus. Dzīve kļuva labāka, un pat sievietes dvēselē bija cerība, ka viņa vēl var visu labot.
Pagāja vairāki mēneši. Kādu dienu, atgriežoties mājās pēc kārtējās pīrāgu piegādes vietējam veikaliņam, Sandra ieraudzīja Veroniku ar meitu pie savas mājas.
– Mums ir kompānija! Labdien, mīļā! Un kas ir šī skaistā meitene? – Sandra ar smaidu uzrunāja mazo Lindu.
– Sveiki… Es esmu Linda, – meitene samulsusi čukstēja.
– Cik jauki! Ejiet iekšā. Es tikko izcepusi omītes iecienītos pīrāgus ar kartupeļiem un sēnēm!
Veronika paņēma meitu aiz rokas, un viņas iegāja mājīgajā mājā.
Pie karstas tējas tases un pīrādziņiem viņas nedaudz sāka nesteidzīgi sarunāties.
– Cik tev gadu, Linda?
Lasi vēl: Vakar klusi un nevienam nemanot no šīs pasaules aizgāja leģendāra aktrise un TV dīva
– Man jau ir septiņi! Es drīzumā iešu uz skolu!
Sandra Lindai sirsnīgi pastāstīja par savu dzīvi šeit, par to, cik vientuļa un skumja viņa šeit jūtas viena pati, bez ģimenes. Veronika uzklausīja māti un saprata, ka toreiz bija rīkojusies pārāk skarbi, nedodot viņai nekādu iespēju.
– Mammu, sāksim no jauna?
Sandra ar prieku un cerību skatījās uz meitu. Šķita, ka dzīve sākusi mainīties …
No šīs dienas Veronika un viņas meita kļuva par biežām viešņām Sandra mājās. Linda priecīgi rotaļājās pagalmā un palīdzēja vecmāmiņai mājas darbos, un sievietes daudz runājās.
Kādu dienu Sandra piesardzīgi izteicās, vai Veronika neiebilstu, ja viņa pārvāktos tuvāk viņai un Robertam. Veronika par to padomāja, atceroties, cik daudz problēmu viņai bērnībā bija sagādājusi mātes aiziešana. Taču viņa nolēma dot Sandrai vēl vienu iespēju savas mazās meitiņas dēļ, kurai noteikti arī gribējās, lai viņai būtu vecmāmiņa.
Mēnesi vēlāk Sandra pārcēlās uz īrētu dzīvokli netālu no Veronikas un Roberta mājas. Viņa joprojām cepa pīrāgus pārdošanai un brīvo laiku pavadīja ar mazmeitu Lindu, kura no visas sirds nu jau mīlēja savu vecmāmiņu.
Arī Veronika un Roberts ar prieku uzņēma Sandru savā dzīvē. Viņi saprata, ka ikviens ir pelnījis otru iespēju. Tagad lielā un draudzīgā ģimene vakaros pulcējās uz kopīgām vakariņām.
Gadu vēlāk Veronika gaidīja otro bērniņu. Kad Sandra uzzināja šo ziņu, viņa no prieka apraudājās. Viņa palika kopā ar Veroniku visus deviņus mēnešus, palīdzot viņai mājas darbos un rūpējoties par viņu.
Dzemdības noritēja veiksmīgi, un nāca pasaulē puisītis Klāvs. Skatoties uz savu ģimeni – meitu, znotu, mazmeitu un jaundzimušo mazdēlu – Sandra nespēja noticēt, ka viņa pati savas muļķības un savtīguma dēļ, to visu gandrīz bija zaudējusi.
Viņa zvērēja sev, ka no šī brīža un visu atlikušo mūžu viņa būs līdzās saviem mīļajiem, atbalstīs viņus grūtos brīžos un priecāsies par katru laimīgu mirkli kopā ar viņiem.
Veronika veiksmīgi virzījās pa karjeras kāpnēm un drīz vien kļuva par sava restorāna īpašnieci. Sandra palīdzēja meitai to atvērt, cepot savus pīrāgus.
Pēc daudziem gadiem Sandra pie lielā galda pulcēja visu savu kuplo un draudzīgo ģimeni – meitu Veroniku ar vīru Robertu, nu jau pieaugušo mazmeitu Lindu un viņas līgavaini, kā arī mazdēlu Klāvu, kurš bija atbraucis brīvdienās no universitātes.
Skatoties uz šīm laimīgajām sejām, Sandra gandrīz vai nespēja valdīt asaras. Cik laimīga viņa bija šajā dzīvē kopā ar saviem tuviniekiem! Un cik nenovērtējama bija šī otrā iespēja, ko liktenis viņai bija devis pirms daudziem gadiem.
“Paldies…,” viņas trīcošās lūpas klusiņām čukstēja. Un visi saprata bez vārdiem.
Savas dzīves pēdējos gados Sandra reti kad iznāca no savas vecās mājas, kur viņu bieži apciemoja radinieki. Viņa joprojām sagaidīja viņus ar gardiem pīrāgiem, kurus cepa ar īpašu mīlestību.
Kad Sandra devās mūžībā, visa ģimene ieradās pie viņas atdusas vietas. Šajā skumjajā brīdī viņi visi apskāva viens otru…
Veronika paskatījās uz mātes portretu pie atdusas vietas un klusi teica: “Paldies, mammu… Par šo otro iespēju.”
Un šķita, ka viņai atbildēja maigs vējš: “Paldies arī tev, mana mīļā ģimene…”
Šķita, ka Veronika beidzot prata piedot mātei.