Šis būs vēstījums par kādu labestīgu sievieti, kura, aizmirstot par aizspriedumiem, ziemas spelgonī deva pajumti pārsalušai čigānietei un viņas jaundzimušajam, izglābjot abus.
Notikušais liks aizdomāties ikvienam no mums par tādām vērtībām kā cilvēcība, godprātība un pateicība.
Saimniek, atver, palīdzi Kristus vārdā. Bērns salst… – mājas vārti ar čīkstēšanu atvērās.
– Kas te dauzās nakts vidū? Večuks piesardzīgi paskatījās. Ieraugot nelūgto viesi, viņš neapmierināti noburkšķēja:
– Ej tālāk, mīļais cilvēk… Dievs palīdzēs…
Bogdans iesaucās:
– Kas jūs par cilvēkiem, bezdievji…
– Vācies prom, citādi uzrīdīšu suņus!
Čigāns nomākts atgriezās savā kulbā.
– Nu, atkal neielaida? vaicāja jauna čigāniete, šūpojot segā ietītu bērnu.
Atbildot, viņš tikai nervozi noraustījās.
– Braucam, varbūt kāds cits apžēlosies.
Ziema bija sākusies agri, un sals pieņēmās spēkā.
Čigānu taboram bija izdevies atrast mājvietas jau pirms iestājās spelgonis. Bet Bogdanam ar sievu Radu bija jāpaliek nometnē, jo viņai sākās dzemdības…
Bērns bija ilgi gaidīts, veselus trīs gadus. Un tagad mazulis pat neizrāda dzīvības pazīmes.
Mazais zirģelis negribīgi rikšoja uz priekšu un tad apstājās ciema nomalē, kur atradās neliela mājiņa ar pussabrukušu žogu.
– Mēģināšu vēlreiz, Bogdans teica, atverot vārtiņus. Viņš pieklauvēju pie durvīm, vairs necerot uz brīnumu.
– Kas tur ir? – sievietes balss atbildēja.
– Palīdziet, saimniec. Es lūgšu par jums mūžīgi.
Sieviete atvēra durvis un paskatījās tuvāk:
– Kas noticis?
– Tur ir bērns, čigāns pamāja ar roku uz kulbas pusi.
– Tad nestāviet uz sliekšņa, nāciet iekšā…
Saimniece steigšus aizdedzināja petrolejas lampu un iekurināja patvāri.
– Tūlīt es jums iedošu karstu tēju.
Rada iztina bērnu.
– Ak, viņš taču ir auksts un slapjš, sieviete noelsās.
– Lūk, jums silta sega, ņemiet par labu!
Tad saimniece uzsauca saviem bērniem, kuri ziņkārīgi skatījās uz viesiem:
– Kāpiet nost no krāsns, šonakt gulēsiet estakādes gultā…
Mazulis sāka raudāt.
– Nu lūk, viņš atžirga, Bogdans teica, laimes asarām birstot.
***
No rīta negaidītie viesi nespēja vien pateikties saimniecei par viesmīlību.
– Kur jūs dosieties ar bērniņu tik aukstā laikā? Palieciet, kamēr kļūst siltāks, Nelda (tāds bija sievietes vārds), ierosināja.
Ak, ziniet, saimniec, silts nebūs līdz pat pavasarim.
– Tad palieciet šeit, kaut kā ziemu pārdzīvosim. Mums ir kartupeļi, govs drīz atnesīsies, pieniņš mums būs.
***
Bogdans aizbrauca, bet Rada palika pie Neldas kopā ar mazuli.
Nelda bija palikusi viena ar pieciem bērniem. Viņas vīrs pavisam nesen pēc ilgstošas sirgšanas bija aizgājis mūžībā…
***
Neldas bērniem patika rotaļāties ar mazo čigānzēnu, kurš bija ļoti mīlīgs, tumsnējs, melniem sprogainiem matiņiem.
– Nosmērējies ar sodrējiem, sacīja Neldas jaunākā meita Anna un mēģināja noslaucīt mazuļa roku, bet visi pārējie bērni smējās.
Neldas bērniem bija gaiša ādas krāsa, tāpēc mazajai meitenei šķita, ka mazuli vienkārši vajag kārtīgi nomazgāt.
Rada centās atlīdzināt viesmīlīgajai saimniecei un piedāvāja palīdzību.
– Ko tu runā, es pati izslaukšu govi. Labāk man pazīlē, lūdza Nelda.
Nē, Neldas kundze, to nu gan es nedarīšu. Lai nu kuru, bet TEVI mānīt es nespēju, atbildēja Rada.
Čigāniete kopā ar savu puisēnu nodzīvoja pie Neldas visu ziemu, bet pavasarī viņai pakaļ atbrauca vīrs. Viņi palika draugi uz mūžu un vienmēr kad vien varēja palīdzēja Neldai.
Bet kādas ir tavas domas par šo stāstu? Kā tu rīkotos šādā situācijā? Būsim tev pateicīgi, ja paudīsi savu viedoklī komentāros un dalīsies ar rakstu sociālajos tīklos!