Šis stāsts notika pazīstamā slimnīcā pilsētā, kurā strādāja augsti kvalificēti darbinieki, izmantojot modernas iekārtas un ierīces, un remonts bija veikts visaugstākajā līmenī.
Kopumā var sacīt, ka tā bija medicīnas paradīze pacientiem. Visi saslimušie cilvēki ļoti vēlējās nokļūt šajā komfortablajā slimnīcā.
Tomēr šajā paradīzes vietā bija viens negatīvs aspekts – situācija tur nebija visai pozitīva. Galvenais ārsts Sergejs bija iemesls tam, jo viņam piemita stingrs un asas raksturs.
Varbūt viņa stingrība patiesībā palīdzēja slimnīcai saglabāt tās budžetu, taču viņa kolēģiem bija grūti sadarboties ar viņu, un pacienti baidījās no viņa.
Slimnīcā un ārpus tās visi runāja par šī mediķa lepnību un augstprātību. Viņš nebija labi saskaņots ar pacientiem, jo nepievērsa uzmanību viņu ikdienas problēmām, vairāk uzmanības pievērsainot turīgajiem klientiem ārstniecības iestādē, pret kuriem Sergejs bija mierīgs un pieklājīgs.
Slimnīcā darba dienas vakarā tika ievietota jauna paciente. Sergeju tas noskaņojums bija dusmīgs, jo līdz viņa darba maiņas beigām bija palikusi mazāk nekā stunda. Ārstam bija jādodas uz izmeklējumu kabinetu, kur uz gultas gulēja ļoti veca sieviete.
Medmāsa paskaidroja, ka vecajai sievietei ir akūtas vēdera sāpes, bet viņa pati nav pilnībā zinājusi, kā rīkoties, tāpēc viņa izsaukusi pieredzējušu speciālistu.
Sergeju šāda situācija ļoti nokaitināja. Bija jau trešdienas vakars, bet slimnīcas nodaļā, kurā bija ļoti daudz pacientu, nebija pieejamu vietu. Gandrīz visas gultas palātās bija aizņemtas, un tagad vēl šī slimā sieviete, nodomāja ārsts.
Ārsts pat neskatījās uz pacientes datiem, bet nekavējoties secināja, ka vecā sieviete būs sarežģīta paciete. Viņš uzskatīja, ka pacienti šāda veida slimības ir ļoti sarežģīti ārstēt, jo, glābjot vienu orgānu, cits var pārtraukt darboties, un tas var būt laika un medikamentu izniekošana. Tā rezultātā ārsts izveda medmāsu Noru slimnīcas gaitenī.
– Vecmāmuļa nav dzīvotāja, ar pārliecību sacīja Sergejs.
– Bet jūs pat neesat viņu izmeklējis! Nora atcirta.
– Esmu pietiekami daudz redzējis. Viņa jau ir nodzīvojusi ilgu mūžu, pauda ārsts.
– Viņai tikai sāp tikai vēders. Es jūs pasauca, lai noskaidrotu, vai ir vērts sūtīt uz ultraskaņu, situāciju turpināja skaidrot medmāsa.
– Šī vecmāmuļa jau mirst, viņai viss rakstīts sejā, apgalvoja Sergejs.
Medmāsa bija ļoti apjukusi. No vienas puses, galvenajam ārstam bija liela pieredze un augsta kvalifikācija, un viņš, iespējams, varētu noteikt pacienta stāvokļa nopietnumu tikai ar vienu skatienu.
Tomēr, no otras puses, viņa domāja, ka nevar atstāt pacienti nomirt, un vismaz jācenšas viņu glābt.
Galvenais ārsts dusmīgi pavēlēja Norai aizvest veco sievieti no telpas un novietot viņu gaitenī.
– Bet mums ir brīva vieta piektajā palātā, jaunā sieviete bailīgi teica.
– Es pārzinu savas nodaļas stāvokli. Klausieties, ko stāsta vecāks kolēģis un skaidri izpildiet norādījumus. Neuzdrošinieties ievietot šo večiņu brīvajā vietā palātā. Var atvest pacientu, kuram tiešām nepieciešama medicīniskā palīdzība, kur tad viņu likt? Manā kabinetā? Vecenīte tik un tā neizvilks līdz rītam, asi paziņoja ārsts.
Nora pazemīgi piekrita. Viņa skatījās uz vecmāmiņu, kura gulēja nepakustoties, un tad medmāsa satraukti piegāja pie gultas. Tomēr vecā sieviete atvēra acis un pasmaidīja.
Acumirkļos Nora saprata, ka viņa ir labs cilvēks, kuram nav pelnīties tik nepatīkamu attieksmi. Tāpēc viņa nolēma nepakļauties galvenajam ārstam un aizveda pacienti uz palātu.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk