Reiz divi draugi pavadīja laiku pagalmā, kad pēkšņi redzēja, ka no kādas mājas iznes tumšu zārku un aiz tā nesa melnu, ļoti senu spoguli, kurš bija apklāts ar tumšu drānu.
Draugi
Marks un Vadims bija draugi kopš bērnības, varētu pat teikt, ka viņi bija brāļi, pat ja ne pēc asinīm. Vadima ģimene nebija īpaši bagāta. Deviņdesmit piektais gads bija ārkārtīgi grūts lielākajai daļai mūsu milzīgo iedzīvotāju.
Vadima ģimene dzīvoja pilsētas tipa apmetnē – Suhiniči. Viņu dzīvoklis atradās nelielā divstāvu ķieģeļu mājā. Markam paveicās daudz vairāk. Viņa tēvs bija nopietns uzņēmējs, kurš 90. gados ļoti labi nopelnīja, lai gan ne gluži legāli.
Marks ieradās Suhiničos tikai vasarā uz mēnesi vai diviem, lai apciemotu savu vecmāmiņu, kura dzīvoja iepriekš minētajā mājā. Patiesībā šeit satikās Vadims un Marks. Sākumā viņu komunikācija nevedās, jo Vadims bija ļoti greizsirdīgs, ka viņa draugam ir stilīgākās drēbes un pat peidžeris un Sony televizora ierīce.
Neviens no pagalma bērniem par kaut ko tādu nevarēja pat sapņot. Daudzi pat nezināja šo vārdu nozīmi. Tomēr pēc kāda laika Marks un Vadims kļuva par tuviem draugiem. Varbūt tāpēc, ka Marks gandrīz visās lietās dalījās ar savu draugu, un Vadims viņu pasargāja no vietējiem huligāniem.
Līdz vasaras beigām viņi atvadījās gandrīz ar asarām acīs.
Gadu vēlāk Marks atgriezās. Draugs viņu jau gaidīja pagalmā. Viņi dažreiz runāja pa fiksēto tālruni, tāpēc Vadims jau iepriekš zināja par biedra ierašanos.
“Paturiet to, tagad mēs vienmēr sazināsimies,” sacīja Marks un pasniedza draugam kastīti ar pavisam jaunu Nokia 9000 komunikatoru.
Vadima laimei nebija robežu. Viņš vienmēr sapņoja par telefonu, ko vecāki nevarēja nopirkt bērnam, vai varbūt neredzēja tam vajadzību, jo dēls nekad nekur tālāk par pagalmu negāja.
Visu dienu puikas spēlēja futbolu, ķēra viens otru un slēpās pagalmā. Līdz pamanīja, ka no kaimiņmājas kaut kas tiek izvests.
Bēres
Visi apkārtnes bērni sāka lēnām pulcēties. Viņi nesa zārku ar kādu vectēvu, daudzi cilvēki bija melnās drēbēs. Egļu zari tika mesti pie bēru gājiena cilvēku kājām.
Šis skats bija gan aizraujošs, gan biedējošs bērnu acīm. Turklāt uzmanību piesaistīja vairākas dīvainas ārzemju automašīnas ar jocīgām numura zīmēm, kas, visticamāk, piederējušas specdienestiem.
Automašīnas bija novietotas 20 metrus no mājas. Viens no pieaugušajiem nepārtraukti kaut ko murmināja par 16. sadaļu un nemitīgi lamājās.
Sekojot vectēva zārkam, no mājas tika iznests liels spogulis. Tas bija apmēram divus metrus liels. Spogulis bija pārklāts ar melnu necaurlaidīgu audumu un atstāts netālu no ieejas mirušā mājā.
Puišiem bija ļoti interesanti visu apskatīt sīkāk, taču, tiklīdz viņi pienāca tuvāk, kāda sieviete satvēra viņu aiz rokas. Viņa izskatījās pēc raganas, sirmi izspūruši mati, piepampusi acs, melnas saplēstas drēbes.
“Tev nevajadzētu sadusmot spoguļus,” viņa šņāca. Pēc sekundes Marks un Vadims bēga no turienes tā, ka pats Zibsnis viņus apskaustu.
Tomēr interese ņēma virsroku. Puiši traucās aiz gājiena un nenovērsa skatienu no šīs vecenītes. Izrādās, tā bija šī mirušā vectēva sieva.
Pēkšņi tuvumā staigājošās meitenes, no kurām katra bija aptuveni 19 gadus veca, sāka skaļi smieties. Viss pūlis apjukumā pagriezās un sāka uz viņām skatīties, bet viņas joprojām smējās. Pēc minūtes viņu nemitīgie smiekli sāka iegūt basa toņus, it kā tā būtu pieaugušu vīriešu ķiķināšana. Un drīz vien tas bija kā metāla šķindoņa pret metālu.
Vadims pamanīja, ka no meiteņu acīm plūst asaras, bet tās bija šausmu asaras. Likās, ka kaut kas ir pārņēmis meitenes un vienkārši kontrolē viņu ķermeni.
Apkārtējie dzīvnieki sāka trakot, suņi rēca, kaķi bēga. Tik ātri, cik vien spēja, vecā sieviete ātri piegāja pie meitenēm, paņēma viņas aiz rokām un aizveda uz savu māju. Viņai sekoja vairākas citas vecākas sievietes.
“Kas tas bija?” – Marks jautāja.
“Es nezinu, bet es nevēlos šeit atrasties, man ir bail,” atbildēja Vadims.
Šis stāsts vēl ilgi naktīs biedēja zēnus, bet pēc gadiem viss pamazām sāka aizmirsties.
Nākotne
Pienāca 2010. gads. Puišiem bija ap divdesmit, un viņi turpināja socializēties. Vadims jau bija paspējis pārcelties uz lielpilsētu, apceļojis vairākas valstis. Turklāt viņam pat izdevās iegādāties dzīvokli un viņš sāka interesēties par visai specifisku priekšmetu kolekcionēšanu. Marks palīdzēja viņam atrast labu darbu. Beidzot naudas problēmas bija atrisinātas.
Kādu dienu Vadims piezvanīja Markam:
“Ei, brālīt, kur tu esi? Vai gribi tikties? Man tev kaut kas ir.”
Draugs atbildēja ar patiesu interesi:
“Tas ir forši, brāli. Kāds ir pārsteigums?” – Marks iesmējās.
“Nāc pie manis, tu visu redzēsi. Tajā pašā laikā iedzersim alus un varbūt arī ko stiprāku,” atbildēja Vadims.
Tuvojoties septiņiem vakarā, draugi beidzot satikās.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā