Alvīne strādāja par sētnieci savā rajonā, apkopjot namu pagalmus un kāpņu telpas. Namu pārvalde viņai nemaksāja daudz, bet vismaz kaut kāda iztikšana bija.
Sieviete dzīvoja nelielā dzīvoklī kopā ar savu 30 gadus veco dēlu Viktoru, kuram bija invaliditāte. Sieva viņu bija izdzinusi no mājas, sakot, ka viņa vēl ir jauna un nevēlas uzņemties rūpes, kādas rodas, dzīvojot kopā ar cilvēku, kam ir īpašas vajadzības.
Alvīne sapņoja par pārcelšanos uz laukiem, kur varētu uzlabot dēla veselību. Kādu dienu, no rīta slaukot pagalmu, sieviete ieraudzīja pie miskastēm noliktu skapi. Tas neizskatījās tik nolietots, lai to izmestu. Sētniece paskatījās apkārt. Nevienu nepamanījusi, viņa atvēra skapi un gandrīz noģība no pārsteiguma. Kāds tajā bija aizmirsis prāvu paku ar naudu!
Alvīne uzreiz nodomāja, ka tagad gan noteikti iegādāsies vasarnīcu, jo atradusi līdzekļus sava sapņa īstenošanai. Bet sievietei nedeva mieru domas, ka kāds ir aizmirsis savu naudu, un tagad, iespējams, par to ir ļoti nobēdājies. Alvīne nespēja tā vienkārši piesavināties svešu mantu.
No kāpņu telpas iznāca vietējais alkoholiķis Vitolds. Ieraugot sētnieci, viņš sāka kāpties atpakaļ, jo negribēja sievieti satikt. Pēdējo reizi, kad viņš pagalmā ar pudeles brāļiem dzēra, Alvīne viņus izgaiņāja ar slotu.
– Vitold, panāc šurp! viņa uzsauca.
– Ko tu gribi? vīrietis nomurmināja.
– Vai tu gadījumā nezini, kas šo skapi izmeta miskastē? sētniece jautāja.
Vīrietis paskatījās.
– Zinu gan, skapi nonesa no trešā stāva, kur dzīvo kāda dāma. Šķiet, ka viņas meitiņa ir slima, bet viņa pati uzsākusi remontu dzīvoklī, kamēr bērns bija slimnīcā. Nu, man pienākas samaksa par informāciju, vai ne?
– Gaidi ar maisu, neko tu nedabūsi, Alvīne uzsauca Vitoldam, kurš metās prom ko kājas nes.
Pēc piecām minūtēm sieviete stāvēja pie izmestā skapja īpašnieces Katrīnas durvīm.
– Labrīt! Mani sauc Alvīne, viņa sacīja, parādoties uz sliekšņa.
– Sveika, es tevi pazīstu. Tu esi mūsu sētniece, Katrina sveicināja. Nāc iekšā, mēs ar meitiņu Valdu tieši nupat grasījāmies dzert tēju.
– Man ir kaut kā neērti, esmu darba drēbēs, Alvīne minstinājās.
– Tas nekas, mēs taču esam kaimiņienes, Katrīna iesmējās.
Tad Alvīne piekrita un iegāja virtuvē, sekojot saimniecei. Pie galda sētniece jautāja:
– Saki, vai pēdējā laikā esi kaut ko izmetusi ārā?
– Izmetu gan. Mums bija nevajadzīgs skapis.
– Vai skapī kaut kas bija?
– Nē…
– Un šī? – pastiepusi naudas paciņu, sētniece teica.
– No kurienes tu to dabūji? Katrīna bija pārsteigta.
– Tā bija tavā skapī, atbildēja Alvīne.
Jaunā sieviete izbiedēti uzsauca meitai:
– Valdiņ, vai tu manu paciņu ieliki skapī?
– Mammu, tu to slēpi visur, tāpēc es nolēmu to nolikt kaut kur patālāk. Vai tu esi dusmīga, mammu? piecgadīgā meitene nomurmināja.
– Nē, Valdiņ, ko tu. Aizej uz brīdi, paspēlējies pie sevis, mums ar tanti jāparunājas.
– Labi, mammīt, mazulīte nočivināja.
Katrīna Alvīne pastāstīja, ka viņas meitai nav atlicis daudz laika dzīvot. Ārsti bija uzstādījuši neiepriecinošu diagnozi, bet jaunā sieviete turpināja cīnīties par Valdiņas dzīvību, cik vien spēja, atvēlot ārstēšanai visus savus finanšu līdzekļus.
Alvīne dēlam nestāstīja par notikušo.
Lasi vēl: 12.jūlijā ir īpaša diena: Kas jāēd 12. jūlijā, lai visu gadu būtu bagāts un labklājība jūs aptvertu
Lasi vēl: Pavisam drīz aptuveni 3000 mājsaimniecības saņems svarīgu vēstuli no Latvijas Bankas
Pagāja pusgads. Kādā brīvdienā Alvīne cepa pankūkas, bet dēls skatījās televizoru. Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm.
Uz sliekšņa stāvēja Katrīna un viņas meitiņa.