Andris bija atlaidies un mēģināja aizmigt zem saplēstās segas. Visu nakti viņš cīnījās ar bezmiegu, zinot, ka būs agri jāceļas. Ap viņu pamazām sāka mosties dzīvība: sētnieki izgāja ielās ar slotām, bet pārdevēji skatījās uz viņa ratiem, kas bija piekrauti ar precēm.
Neskatoties uz to, ka Andris bija bezpajumtnieks, viņš nevarēja atļauties palaist garām darbu – tas bija viņa vienīgais glābiņš no bada un aukstuma.
Kad Andris jau bija iekārtojies savā gultā, viņš aiz durvīm izdzirdēja bērna balsi. Maza meitene viņam lūdza naktsmājas, jo viņai bija auksti un nebija kur iet. Andris ar prieku pieņēma viņu savā midzenī un padalījās ar matraci un segu.
Nākamajā rītā Andris bija pārsteigts, ka visu nakti bija nogulējis kā zīdainis. Viņam nebija ne jausmas, kā tas notika, bet viņš bija pateicīgs par atslābuma brīdi. Andrim nebija ģimenes, taču viņš savu likteni atrada šajā vienkāršajā midzenī, kas atradās mājā, kur vīrietis strādāja par sētnieku un krāvēju.
Viņš bija vientuļš un noguris no dzīves, taču spēja saglabāt pašcieņu un līdzjūtību pret citiem cilvēkiem. Andris zināja, ka bez darba nevar izdzīvot, tāpēc pat mazas meitenes glābšana viņam nelika nokavēt kārtējo darba dienu. Galu galā ēdiens un jumts virs galvas viņam bija ļoti vērtīgas lietas, bet draugi – greznība, ko viņš nevarēja atļauties.
– Tēvocīt, pavirzies, lūdzu tālāk. Man ir ļoti auksti, čīkstoša balstiņa sacīja, un Andris nogūlās savas pieticīgās gultas malā.
Vakarā vīrietis jau bija aizmirsis par šo dīvaino sapni, bet naktī tas atkārtojās. Viņš dzirdēja pazīstamu balsi:
– Tēvocīt!
– Atkal tu, mana mazā viešņa? Andris atbildēja.
– Man te vienai ir tik bail, meitene žēlīgi nomurmināja.
– Nebaidies, es esmu blakus, Andris mierinoši atbildēja, pavirzoties uz meitenes pusi.
No rīta Andris paskatījās apkārt un pamanīja tikai bērnu matu gumiju, kas nez kāpēc atradās viņam blakus.
Acīmredzot vējš atnesa, viņš skaļi nodomāja un devās sevi savest kārtībā.
Rūpīgi noskuvies, Andris devās uz darbu, cenšoties pasargāt sevi no nevajadzīgām domām. Vakarā viņš atgriezās savā gultā un atkal izdzirdēja čīkstēšanu.
– Tēvocīt, teica pazīstama balss.
Drīz meitene aizmiga, un Andris apsēdās viņai blakus, nopētot savu mazo viesi. Viņa bija tieva un nogurusi, mati savēlušies, drēbes izstaipītas un saplēstas. Visvairāk viņam nepatika zilumi zem viņas acīm.
Lasi vēl: Tiklīdz jūs uzzināsiet iemeslu, kāpēc naktī jāatstāj glāzi ūdens pie gultas, jūs darīsiet to pašu
– Tev jābūt laimīgai, nevis jādzīvo bailēs un nabadzībā, vīrietis iečukstēja viņai ausī pirms klusas laišanās miegā.
Andris apskāva neaizsargāto būtni un raudāja. Drīz abi aizmiga. Bet nākamajā rītā meitene bija pazudusi.