Visas jaunās ģimenes vēlas iegūt savu mājvietu. Tādējādi ir daudz vieglāk pārvaldīt savu mājsaimniecību, nekā dzīvojot kopā ar vecākiem. Tā domāja arī Inese un Leons. Dzīve atsevišķi no senčiem – kas gan var būt labāks? Neviens nemāca, kā dzīvot, neviens nekontrolē, neviens neiejaucas ģimenes sadzīvē.
Ieguvuši savu dzīvokli, dzīvesbiedri cerēja kļūt par laimīgāko pāri pasaulē. Viņiem bija viss: mīlestība, salīdzinoši laba veselība, bērniņš, teicams darbs, dzīvi vecāki.
Varētu priecāties un dzīvot ģimenes ligzdiņā, bet šet tev! Jaunie cilvēki nezināja, ka liktenis viņiem sagādās nepatīkamu pārsteigumu. Pirmajā stāvā mitinājās sirma kundzīte, kas burtiski nevienam kaimiņam neļāva normāli dzīvot.
Jau pirmajā dienā, kad Inese un Leons bija pārcelušies uz jauno mitekli, večiņa sarīkoja skandālu.
– Jūs taisāt lielu troksni, vecā sieviete murmināja.
Jaunajiem iemītniekiem nācās atvainoties vecmāmuļai. Viņi patiešām trokšņoja līdz vēlai naktij, jo vajadzēja ātri iekārtoties. No rīta ierodoties dzīvoklī, Leons un Inese nebija pat apsēdušies. Viņi pārvietoja mēbeles, pārkārtoja lietas, nepamanot, ka aiz loga jau valda melna tumsa.
Nākamajā vakarā pulksten 21:00 iekārtošanās darbi bija beigušies. Bet piecas minūtes vēlāk pie dzīvesbiedru dzīvokļa durvīm atkal pieklauvēja vecā kaimiņiene Poļina un sāka rāties:
– Vakar es lūdzu jūs pārtraukt trokšņot! Bija pienācis laiks gulēt, bet jūsu nepārtrauktā staigāšana pa dzīvokli traucēja! Es parasti aizmiegu ļoti viegli, bet šoreiz jūsu dēļ man miegs nebija nevienā acī.
– Bet mēs netrokšņojām. Mēs tikai reizēm pārvietojāmies pa dzīvokli, Inese taisnojās.
– Vai jūs vispār zināt, no kādiem materiāliem tapusi šī māja? Šeit ir kā kartona kastē! Tātad pēc 21iem visiem ir laiks doties pie miera, klāstīja večiņa.
Tad Leons viņai ieteica:
– Nu, bet var taču gulēt, ieliekot ausu aizbāžņus, vai ne?
– Kad tu pats kļūsi vecs, atcerēsies mani, sašutusi bija vecā sieviete.
Dzīvesdraugi paskatījās viens uz otru. Galu galā, kāpēc gan viņiem būtu jāiztop nešpetnajai kaimiņienei? Turklāt viņi izvācās no vecāku mājokļa tieši tāpēc, lai nebūtu “jādejo pēc kāda cita stabules”!
– Labi, mēs sēdēsim klusi kā pelītes, jaunais vīrietis solīja kaimiņienei.
Kad večiņa aizgāja, pāris sāka smieties.
– Kur viņa dzirdēja troksni? Leons jautāja. Es neko nedzirdu. Vecmāmuļai vienkārši ir garlaicīgi, tāpēc viņa ieradās paecēties.
– Ko viņa teiks, kad atvedīsim šurp mazo? Viesturs taču skraida līdz pat 11iem vakarā!
– Tantiņai būs mums jāpiedod un jāpierod pie trokšņa, sieva piekrita.
Abi negrasījās visā izdabāt vecajai kaimiņienei. Gribējās vienkārši savstarpēju cieņu.
Nākamajā dienā pāris nopirka nelielu torti un devās pie Poļinas. Nāksies taču dzīvot vienā mājā un satikties kāpņu telpā.
Tikai laipnāka pēc jauno kaimiņu ciemošanās negantā kundze nekļuva. Ieraugot piecus gadus vecu bērnu, viņa noelsās un lika vecākiem labāk parūpēties par zēnu. Viņa jau zinot, ka bērni skrienot kā ziloņi.
– Jums jāiemāca savam Viesturam iet gulēt pulksten 21! vecmāmuļa ieteica.
Rezultātā draudzīga saruna neizdevās. Sirmā māmuļa atteicās no tortes un pat neaicināja viņus ciemos. Acīmredzot Poļina domāja, ka viņu grib noindēt.
Tā dīvainā kaimiņiene aptumšoja jauno cilvēku dzīvi ar savām regulārajām pretenzijām netrokšņot. Katru reizi vakaros viņa nāca skaidrot attiecības ar jaunajiem dzīvesbiedriem.
Sākumā Inese un Leons viņas rīkotos skandālus uztvēra kā joku, bet padzīvojusī kaimiņiene nespēja pat pasmaidīt brīžos, kad viņi satikās kāpņu telpā.
Lasi vēl: “Ļoti ietekmīgas! Viņas valda pār pasauli!”: 6 spēcīgākie sieviešu vārdi
Beigās tantuka “vizītes” ģimenei apnika. Viņi jau baidījās vienkārši staigāt pa mājokli, lai tikai monstrozā būtne no apakšējā stāva pie viņiem vairs neierastos. Dēliņš, kā par spīti, tieši vakaros sāka aktīvi lēkāt un skraidīt, lai gan vecāki lūdza netrokšņot.