Mēģinot kopdzīvi, sapratu – ne visi ieradumi ir pieņemami, pat ja cilvēks šķiet piemērots.
Dzīvē ir brīži, kad šķiet – viss jau aiz muguras. Īpaši pēc šķiršanās un gadiem, kas pavadīti vienatnē. Tomēr reiz pienāk diena, kad iekšēji kautkas pasaka priekšā: varbūt tomēr vērts mēģināt vēlreiz? Tieši tā notika ar mani – 54 gadu vecumā es atļāvos atkal ielaisties attiecībās ar kādu elegantu vīrieti. Viņš likās nopietns, simpātisks un gatavs dalīties dzīvē. Taču ilūzija nojuka ātrāk, nekā biju gaidījusi – tikai pēc pāris mēnešiem sapratu, ka viņa trīs ieradumi padara mūsu kopdzīvi neiespējamu.
Biju nodzīvojusi jau septiņus gadus viena. Sākumā tā bija vientulība – klusums mājās, trūka sarunu, pat skaņu, kas agrāk šķita pašsaprotamas. Bet ar laiku klusums kļuva par draugu. Iemācījos baudīt to, noteikt savu ritmu, pašai izvēlēties, kad gribu runāt un kad klusēt.
Kad satiku viņu ar savu dzīves pieredzi un šarmu –, man šķita, ka beidzot varu dot sev otru iespēju. Viņš bija pieklājīgs, uzmanīgs, uzreiz radīja drošības sajūtu. Mēs sākām satikties, un drīz vien viņš ierosināja pārvākties pie manis. Es piekritu. Biju domājusi: abi pieauguši, abi zinām, ko gribam – kas gan varētu noiet greizi?
Pirmajās dienās tas izskatījās pēc rūpēm. Viņš pārkārtoja traukus skapī, uzstāja, ka dvieļiem jākarājas noteiktā secībā, ka drēbes jāliek skapī pēc “savas sistēmas”. Es smaidīju – domāju, ka tas tikai kārtības ieradums parasts.
Tomēr ātri vien sapratu, ka tā ir kontroles vēlme. Katru manu darbību viņš komentēja – kā es sagriežu maizi, kā es atbildu uz zvaniem, pat to, kur noliku krūzi. Es atkal sajutos kā skolniece, kuru pārbauda. Mājas, kas bija mans patvērums, pārvērtās par vietu, kur jutu, ka nepārtraukti kāds mani vēro un vērtē.
Man patīk klusums. Pēc darba dienas es vēlos mieru – pasēdēt, palasīt, paklusēt. Taču viņam klusums bija nepanesams.
Viņš varēja runāt stundām par kolēģiem, kaimiņiem, bērnības atmiņām, redzēto televīzijā. Bet galvenais – viņam vajadzēja reakciju. “Tu dzirdi? Kāpēc neko nesaki? Tev neinteresē?” Es klausījos, bet viņam tas nebija pietiekami.
Mans miers zuda. Mājās, kur vajadzēja atgūt spēkus, mani sagaidīja sarunu maratoni, kuros man bija jābūt aktīvai klausītājai. Es sāku justies izsmelta – nevis piepildīta.
Bet tas vēl nebija viss. Turpinājumā – trešais ieradums, kurš man patiešām lika apstāties un aizdomāties…
Visgrūtākais bija viņa ieradums runāt par savu pagātni. “Mēs ar bijušo darījām tā”, “viņa gatavoja gardāk”, “mūsu ceļojumi bija interesantāki”.
Sākumā pievēru acis – katram taču ir savi stāsti. Bet ar laiku tas kļuva nepanesami. Es vairs nejutos kā viņa partnere, bet kā aizvietotāja. Katra frāze lika man justies otrajā vietā. Pie 54 gadiem vairs negribas sacensties ar cilvēkiem, kas pieder pagātnei. Gribas būt mīlētai par to, kas esi.
Pēc pāris mēnešiem sapratu – es nevaru un negribu dzīvot tā. Man nebija spēka pierādīt savu vērtību, samierināties ar kontroli vai būt klāt kādam, kurš mani salīdzina ar citu. Es jau biju iemācījusies dzīvot mierīgi un cienīt sevi.
Šī pieredze man parādīja – pēc piecdesmit mēs jau esam izveidojušies tādi, kādi esam. Attiecības var būt skaistas tikai tad, ja otrs tevi pieņem ar visām īpatnībām. Pretējā gadījumā vienatne var izrādīties pat mierīgāka un vieglāka par dzīvi kopā ar cilvēku, kura ieradumi nes prieka vietā smagumu. Reizēm tieši būt vienai ir vislabākais ceļš uz iekšējo brīvību.
