Vīrs Roberts toreiz bija klāt, palīdzēja un atbalstīja. Viņš solīja, ka mēs pārdzīvosim visu kopā, ka mums būs bērni, par spīti visam. Un viņš patiešām šim mērķim tērēja daudz. Vitamīni, tabletes, pastāvīgas pārbaudes – es tik rūpīgi pieskatīju savu veselību, ka droši vien varētu pat lidot kosmosā. Bet stāvoklī palikt man neizdevās tik un tā.
Seši laulības gadi, un tad kā zibens no skaidrām debesīm – mēnešreizes aizkavējās. Kad iegādājos grūtniecības testu, laikam izskatījos kā prātu zaudējusi aiz laimes. Pati nesaprotu, kā es noturējos un neizstāstīju šos brīnišķīgos jaunumus vīram, kurš tobrīd bija komandējumš. Nolēmu, ka aiziešu pie ginekologa un sagādāšu viņam pārsteigumu mūsu ilgi gaidītās tikšanās dienā.
Todien dzīvokļa durvis atvērās, un uz sliekšņa jau stāvēja koferi. Vīrs bija ieradies! Es jau jutu šo prieku no tikšanās, iedomājos Roberta spēcīgas rokas uz sava vidukļa, viņa karsto ādu zem maniem pirkstiem… vienkārša sievietes laime. Tas bija līdz brīdim, kad atvēru guļamistabas durvis.
Tad sajutu kā dabūjusi sitienu zem jostas vietas. Es pat vairākas sekundes nevarēju paelpot. Tā arī stāvēju, sastingusi kā statuja, iekrampējusies ar pirkstiem durvju rāmī.
Viņi – mans vīrs un mana māsa – mani pat nepamanīja. Abi saldi gulēja viens otra skavās. Mana jaunākā māsa Laila, pilnīgi kaila, un mans mīļais, vienīgais vīrs, ar kuru mēs zvērējām būt kopā gan bēdās, gan priekos. Viņš gulēja uz vēdera, iebāzis degunu māsas gaišajos matos un piespiedis viņu sev klāt. Mīļākā poza… viņš vienmēr mani tā apskāva naktī.
No rūgtuma sajūtas man kļuva slikti, bet es stāvēju un skatījos uz šo ainu. Es vienkārši nevarēju aiziet, kājas neklausīja. Jutos ne dzīva, ne mirusi, it kā neeksistētu. Un tad Laila sakustējās un kaut ko klusi iečukstēja Robertam ausī. Es dzirdēju, ka viņa saka – pienācis laiks celties, drīz atgriezīsies tava sieva.
Un tad viņa paskatījās uz mani. Pamanīja, ka stāvu guļamistabas durvīs.
Es jutos kā pienaglota pie grīdas. It kā milzīga betona plāksne būtu uzkritusi uz pleciem un iespiedusi mani zemē, neļaujot man elpot. Es pat īsti neatceros, kā izgāju no dzīvokļa. Atceros, ka jutos pretīgi par to, cik šī situācija ir satriecoši banāla, kā lētā filmā. Es domāju, ka ar mums nu gan tā nekad nenotiks, jo mēs ar Robertu esam laulātie, kas būs viens otram uzticīgi līdz mūža galam.
Un es aizgāju. Nerīkoju nekādas scēnas, vienkārši klusi izgāju no dzīvokļa un aizvēru aiz sevis durvis. Es gāju pa ielu un nejutu zemi zem kājām. Jakas kabatā sataustīju tikai foto no ultraskaņas aparāta un pie sevis zvērēju, ka nekad vīram nepiedošu. Un nekad neko neteikšu par bērniem. Tie ir tikai manējie un neviena cita! Pēc notikušā es nevis dzīvoju, bet eksistēju.
Pēc dubultās nodevības turējos tikai bērnu dēļ. Sliktākais bija tas, ka vīrs izlikās, ka nekas nav noticis, vaktēja mani mātes mājas pagalmā un mēģināja “parunāt”. Viņš sacīja, ka nesaprot, kāpēc es pēkšņi aizgāju.
Es negrasījos skaidrot attiecības, ne arī klausīties nodevēja attaisnojumos. Es jau tā biju uz robežas un raudāju dienu un nakti, man pat draudēja spontānais aborts. Es negribēju dzirdēt stulbus attaisnojumus vai piedošanas lūgumus, jo tik un tā nepiedotu krāpšanu. Es vienkārši nevarēju — man visu laiku acu priekšā rādījās saldais pārītis, kurš apskaujas un guļ manā laulības gultā uz maniem palagiem. Un es arī nevarēju riskēt ar saviem bērniem. Es izvēlējos viņus, nevis savu nodevīgo vīru.
Es vienkārši pārtraucu visus sakarus uzreiz. Sakravāju savas mantas un pa telefonu sacīju vīram, ka pametu viņu un esmu iemīlējusies kādā citā. Biju pārliecināta, ka viņam bija vienalga. Ar Irēnas starpniecību es uzzināju, ka Laila uzreiz pēc manas aiziešanas pārcēlusies pie Roberta un ķērusies pie mājokļa remonta.
Dzīvoklis piederēja Robertam, bet es joprojām, kaut kur dziļi sirdī, to joprojām uzskatīju par savām mājām, tāpēc šī ziņa mani smagi ietekmēja. It kā sapratu, ka viss, tilti ir nodedzināti. Mūsu ģimenes vairs nav. Es devos uz mazu pilsētiņu otrā valsts malā un mēģināju no jauna iemācīties dzīvot un elpot. Bez viņa.
Grūtniecība noritēja sarežģīti. Gandrīz visu laiku pavadīju slimnīcā: negatīvā rēzus faktora dēļ visu laiku pastāvēja spontānā aborta draudi. Un Roberta un Lailas nodevība novirzījās otrajā plānā. Mani gaidāmie mazuļi bija pirmajā vietā. Mani divi brīnumi, mani mazie antidepresanti, kas mani izvilka no bedres.
– Šeit dosimies pa īsāko ceļu, vieglāk pasūtīt taksometru pie stacijas galvenās ēkas, nebūs jāvelkas līdz pieturai. Citādi šeit stāvēšana ir aizliegta, sacīja Irēna, satverot manu somu ar abām rokām.
Es redzēju, cik viņai ir grūti, un gribēju piedāvāt palīdzību, paņemt vienu no somas rokturiem un nest kopā, bet tad, kā par nelaimi, ratiņu ritenis iestrēga sniega putrā. Es paslīdēju un nejauši nogrūdu ratus no ietves un tie ietriecās pavisam jauna džipa bamperī!
Lasi vēl: Zvaigznes pareģo 3 zodiaka zīmēm spēcīgu naudas vētru no 27. līdz 31. decembrim
Mana sirds gandrīz apstājās. Man bija tik bail par bērniem, ka pat neiedomājos, ko šī smalkā vāģa īpašnieks ar mani darīs. Nedaudz pavilkusi ratiņus, uzreiz noliecos pār tiem, paskatījos iekšā, atlokot segu un atviegloti izelpoju – ar mazuļiem viss kārtībā! Tad tuvumā atskanēja sāpīgi pazīstama balss:
– Skaidrīte?
Mana sirds ietrīcējās no sliktās priekšnojautas. Pacēlu galvu, nekļūdīgi atpazīstot vīrieti pēc samtaini zemajām balss notīm, joprojām cerot, ka tā ir tikai sakritība, un es kļūdos. Lūdzu, lai tās būtu tikai halucinācijas!
Bet mēs apmaināmies skatieniem, un es burtiski iegrimu tik pazīstamajās tumšajās acīs, kamēr manas sirds apmulsušais ritms apdullinoši bungoja ausīs.
Nekādas kļūdas nav – šis cilvēks bija mans bijušais vīrs un manu bērnu tēvs.