5. Ar svešiniekiem – ja viņi kļūst par savējiem
Dzīve mēdz uzdāvināt negaidītas satikšanās. Istabas biedrs, kas vēlāk kļūst par draugu. Sieviete no dziedāšanas pulciņa, ar kuru vēlāk dzer tēju vakaros. Bieži tieši nepazīstamie kļūst par vistuvākajiem – jo viņiem nav pagātnes nastas, nav vecu aizvainojumu un nav jāattaisno katrs solis.
Ja dzīve saved kopā ar kādu, pie kura jūties ērti, – nebaidies. Tā nav atteikšanās no ģimenes, tā ir tava pieaugušā cilvēka izvēle būt kopā ar tiem, kas tev der sirdij.
6. Nekad ar tiem, kuriem tu nepatīc
Šeit nav iespējami kompromisi. Ne ar cilvēkiem, kas mūždien neapmierināti. Ne ar tiem, kuri liek justies par nastu. Ne ar tiem, kuri saka: “Tu esi vecs, klusē.” Vecums nav pamatojums kļūt neredzamam. Tu nevienam neesi parādā savu klātbūtni. Dzīvošana kopā ar cilvēku, kas neciena, nav pazemība – tā ir lēna sabrukšana.
Ja pēc saskarsmes ar kādu gribas noslēpties, ja dvēsele cieš – nevajag to paciest. Ne trīsdesmit, ne septiņdesmit, ne deviņdesmit gados. Dzīve ir pārāk īsa, lai būtu pacietīgs tur, kur jāsargā sevi.
7. Ar nākotni – pat ja tā ir pavisam tuvu
Ir viena patiesība, ko reti kurš pasaka pēc septiņdesmit: tev joprojām ir laiks. Varbūt ne tik daudz kā agrāk, bet tas vēl ir. Un tas ir tavs – ne bērnu, ne televizora raidījumu, ne sāpju. Tas ir dzīvošanai ar interesi, ar mīlestību, ar plāniem – pat vismazākajiem.
Dzīvot ar nākotni nozīmē domāt arī par mazām lietām: tirgus apmeklējumu piektdienā, friziera vizīti, akvareļu gleznošanu, vai vienkārši par to, lai nākamais Jaunais gads nebūtu skumjš. Tas ir pamosties un sev pajautāt: “Ko šodien darīt, lai vakarā būtu, ko atcerēties?”
Tāda ir dzīve pēc septiņdesmit. Tā ir kā rudens – silta, koša, reizēm vējaina, bet ar daudz gaismas. Un tas, cik ērti tajā jūties, atkarīgs no tā, ar ko to pavadi. Un tagad jautājums – ar ko tu izvēlies dzīvot šajā vecumā? Un kā izvēlies tos, kas tev patiešām ir tuvi?
