Aizdevu daudzbērnu māmiņai pašdarinātu kostīmiņu. Bet man sažņaudzās sirds, kad redzēju, ko viņa ar to izdarījusi!

Kādreiz es izveidoju savai meitai elegantu tērpu, kurš tika nēsāts svētkos bērnudārzā. Tērps atgādināja austrumu princesi ar platām biksēm, topiņu, kurā bija izteiktas piedurknes, galvas rotājumu un daudzslāņu krellēm. Es veltīju trīs pilnas dienas, lai radītu šo tērpu, uzšujot flīterus ar rokām.

Sākumā šo tērpu svētku reizēs nēsāja mana vecākā meita, bet vēlāk arī jaunākā. Kad meitenes jau bija pieaugušas, es noliku šo kostīmu kastē un saglabāju to kā piemiņu.

Kādu reizi mani ciemos apmeklēja viena kaimiņu māmiņa, kura dzīvoja netālu. Es viņai vairākas reizes biju devusi maisus ar lietotām drēbēm, jo man bija zināms, ka viņas vīrs negrib strādāt, un ģimene dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos.

Vienā tikšanās reizē sieviete mani lūdza aizdot austrumniecisko tērpu, lai viena no viņas meitiņām varētu uzvilkt to svētkos bērnudārzā. Man nebija žēl, jo jau piecus gadus šis apģērbs bija nogulējis kastē kā īsta relikvija.