Bija laiks, kad dzīvoju tikai gaidās pēc zvaniem no bērniem. Šodien mans ritms ir citāds – piepildīts ar lietām, kas sniedz mieru un patiesu dzīves garšu.
Man ir divi pieauguši bērni. Abi dzīvo savās pilsētās, ar savām rūpēm, sapņiem un darbiem. Esmu mamma, un kā jau daudzas, reizēm gaidīju viņu zvanu ar telefonu rokās – kā apliecinājumu, ka joprojām esmu daļa no viņu dzīves.
Bet tad pienāca brīdis, kad sapratu: viņi ir izauguši. Viņiem ir darbs, attiecības, savas mājas un ceļojumi. Un tad es iemācījos – nepavadīt laiku gaidās, bet atrast, kas mani piepilda šeit un tagad.
Staigāju. Ļoti daudz.
Kustība kļuva par manu izeju no tukšuma. Pastaigas sākumā bija vienkārši solis pēc soļa, bet pamazām kļuva par ieradumu. Man ir savs maršruts – līdz parkam un atpakaļ. Ceļā esmu iemācījusies pamanīt mazās lietas: ka pavasarī kļavas pirmās pumpurojas, ka tirgū parādījās svaigi āboli, ka uz soliņa vienmēr sēž viena un tā pati kundze ar avīzi.
Kad ej, prāts sakārtojas pats no sevis. Domās sarunājos ar sevi, ar pilsētu, ar laiku. Agrāk sēdēju mājās un skaitīju stundas, tagad jūtos tā, it kā katra diena man pasniegtu mazu dāvanu.
Pierakstu savas domas.
Kādreiz dienas saplūda – nevarēju atcerēties, ko darīju pirms nedēļas. Tad nopirku vienkāršu kladi un sāku rakstīt. Dažreiz tikai dažus teikumus: kas iepriecināja, kāds notikums palicis prātā, ko garšīgu pagatavoju.
Kad pēc pāris mēnešiem pārlasu, tas ir kā mazs ceļojums laikā. Atkal sajūtu, kā smaržoja pavasara pirmās narcises, kāda garša bija vakariņām, kādu joku pastāstīja kaimiņiene. Tas palīdz neaizmirst, ka arī ikdienā ir skaistums un prieks. Dienasgrāmata kļuva par manu iekšējo atbalstu.
Satieku cilvēkus, kam vajag uzmanību.
Agrāk bieži jutos viena pati. Bet tad ieraudzīju, ka blakus dzīvo cilvēki, kas vēl vairāk alkst sarunas. Tagad apciemoju kaimiņieni cienījamā vecumā. Nesu viņai kefīru, viņa – pretī dod stāstus par savu jaunību, par meitu, par dzīves ceļiem. Dažreiz sēžam stundām.
Es sapratu vienu: reizēm cilvēkam nevajag padomus vai naudu, viņam vajag tikai, lai viņu uzklausa. Un, kad es dodu šo uzmanību, pati jūtos vajadzīga. Vairs ne tikai kā mamma vai sieva, bet vienkārši – kā cilvēks cilvēkam.
Nepārlasu ziņas un čatus.
Agrāk biju kā “detektīvs”: skatījos, kad bērni bija tiešsaistē, vai izlasīja manu ziņu. Un, ja neatbildēja, atliku telefonu malā un ļāvu domām aizplūst citur. Tagad sev pateicu: pietiek. Es rakstu – un atlaižu. Atbildēs? Labi. Neatbildēs? Arī labi.
Šis vienkāršais paraduma maiņas solis atbrīvoja atbrīvoja mani no raizēm. It kā būtu noņēmusi maisu ar kartupeļiem. Dzīve kļuva vieglāka, brīvāka. Vairs neesmu atkarīga no “zaļā punkta” saziņu aplikācijās.
Atklāju jaunas lietas.
Reiz nolēmu: mācīties nekad nav par vēlu. Pieteicos tiešsaistes kursiem – izvēlējos kaut ko praktisku, kas man pašai noder un reizē izaicina. Katru reizi, kad iemācos ko jaunu, jūtos, ka dzīve manī turpinās.
Ne tikai zinu vairāk, bet arī jūtos enerģiskāka. Viss strādā, domas ripo. Tas palīdz dienām neplūst tukši, bet iegūt formu un saturu.
Ļauju sev vienkārši būt.
Dažreiz diena paiet klusumā. Vienkārši klausos, kā krāns pil, vai skatos uz koku aiz loga. Agrāk man šķita, ka tā ir laika izšķiešana, bet tagad saprotu – tas ir spēks. Atpūta arī ir darbība. Tā dziedina. Tieši šajos mirkļos atnāk miers. Un rodas sajūta: viss ir kārtībā, viss ir savā vietā.
Noslēgumā
Dzīve pēc 45, pēc 50 vai pēc 60 – tas nav galamērķis, bet jauns sākums. Bērni iet savu ceļu, un tas ir labi. Bet mums ir savs – piepildīt ikdienu ar lietām, kas dod jēgu un prieku. Es vairs nesēžu un negaidu zvanu no bērniem. Es dzīvoju. Un katru dienu atrodu kaut ko, kas liek man pasmaidīt.
