Dzīvam cilvēkam ir ļoti grūti saprast, kā ir dzīvot pēc aizsaulē došanās? Kā jūtas dvēsele, kas atdalīta no ķermeņa? Kā šī dvēsele uztver pati sevi un citus, un kā tā jūtas, satiekot svētos un pašu Debesu Tēvu?
“Mēs noteikti satiksim tos, kurus mīlam! Un cik priecīga, cik laimīga solās būt šī tikšanās! Tomēr tā var kļūt arī rūgta. Tā tas būs, ja jūs nelūgsieties par saviem aizgājušajiem tuviniekiem.
Ir ļoti svarīgi apzināties, ka aizgājēja cilvēka situācija ir ļoti līdzīga situācijai, kādā atrodas cilvēks, kas n.o.s.l.ī.c..i.s vētrainā upē. Kad mēs lūdzam par viņu, tas ir tā, it kā mēs viņam mestu glābšanas virvi.
Un, ja mums, tagad dzīvajiem, būtu dots redzēt miljoniem dvēseļu, kas plūst uz šo mierīgo krastu, mēs būtu pārsteigti. Aizgājušie vairs nevar lūgt mūsu palīdzību vārdiski, taču tas nenozīmē, ka viņi to negaida!
Kamēr mēs atceramies aizgājējus, tikmēr viņi atceras mūs. Ja iedziļināmies reliģiskajās mācībās, apustulis Jānis Teologs nepārprotami norāda, ka Debesīs aizgājēju dvēseles runā ar dzīvajiem: tās sarunājas ar dzīvajiem, uzdod jautājumus, saprot, kas notiek ar viņiem un ar tiem, kas dzīvo uz Zemes.
Tātad m.i.r.u.š.o Dvēseles, saskaņā ar Baznīcas Svētajiem Rakstiem, var redzēt, dzirdēt un sazināties ar tiem, kas dzīvo uz Zemes. Starp aizgājējiem un dzīvajiem nav nekādu šķēršļu saziņai, jo Debesis un Zeme, saskaņā ar Baznīcas mācību, ir viens veselums.
