– Valdi? Meitene bija ne mazāk pārsteigta.
Ieraugot savu klasesbiedreni, kurā viņš savulaik bija iemīlējies, kapsētā stāvam savā priekšā, bezpajumtnieks sastinga. Viņš nespēja noticēt savām acīm – kā tas varēja notikt?
Puiša sirds sāka sisties straujāk, kad viņš atcerējās, kā pamazām, visa mācību garumā, bija slepeni iemīlējis Māru. Viņa bija skaistākā meitene klasē, vienmēr smaidīga un laipna pret visiem. Valdis tomēr nespēja viņai atzīties savās jūtās, baidoties no noraidījuma.
Tagad viņi stāvēja viens otram pretī kapsētā, un Valdis nespēja savaldīt emocijas.
– Māra, kas ar tevi noticis? Kāpēc tu raudi? Puisis paņēma meiteni pie rokas.
– Valdi, es priecājos tevi redzēt, es tik ilgi mēģināju tevi atrast, bet neizdevās. Es pazaudēju savu meitiņu. Viņa bija pavisam maziņa, bet kur viņa ir tagad? Māra neizturēja un atkal sāka raudāt.
Viņa piegāja pie Valda, un viņš viņu apskāva. Tā viņi stāvēja kādas piecas minūtes, līdz Māra turpināja savu stāstu.
– Mana mazulīte saslima, un ārsti ilgu laiku cīnījās par viņas dzīvību. Mans vīrs mūs pameta uzreiz, kad uzzināja meitiņas diagnozi. Mana mamma un tētis aizgāja mūžībā pirms pieciem gadiem. Es paliku pilnīgi viena ar savu nelaimi. Māra atkal izplūda asarās.
– Māra, izsaku tev līdzjūtību. Pagaidi, paklausies. Neskumsti, tava meita tagad ir labākā pasaulē tāpat kā mana māte. Valdis nokāra galvu.
– Tava māte aizgāja taisaulē? Valentīnas kundze arī mūs pametusi? Māra paskatījās uz Valdi.
– Jā, Māriņ, diemžēl. Man neizdevās viņu glābt.
– Es atceros, kā skolas laikā mēs bieži pie viņas ciemojāmies. Viņa cepa tik gardus pīrāgus. Vai tu atceries? Māra paskatījās uz Valdi.
– Protams, ka atceros. Bet kāpēc tu mani meklēji? vīrietis bija pārsteigts.
Māra nolaida acis, bija skaidrs, ka viņai ir neērti par to runāt.
– Valdi, saproti, tu man vienmēr esi paticis, nevaru pārstāt par tevi domāt. Es to nevaru izdarīt. Man vajadzēja tevi atrast un izrunāties, atklāja jaunā sieviete.
Jaunie cilvēki pavadīja kopā visu dienu. Viņi nespēja vien beigt sarunāties. Valdis atrada dzīves jēgu, bet Māra spēja aizmirst savas bēdas vismaz uz mirkli. Viņi jutās labi, esot kopā.
– Valdi, es jūtos tik labi ar tevi, es negribu no tevis šķirties.
– Māra, piedod, bet man pret tevi jābūt godīgai. Puisis apsēdās un aizsedza seju ar plaukstām.
– Kas par lietu? Vai tev ir sieva? Bērni? Varbūt tava mīlestība pret mani ir pārgājusi? Kāds es esmu muļķi. Ir taču pagājuši tik daudzi gadi, bet es cerēju, ka tu joprojām mani mīli vismaz nedaudz, pauda jaunā sieviete.
– Māra, pagaidi. Valdis mēģināja pievilkt viņu sev klāt.
– Valdi, piedod, es visu sapratīšu, man nevajadzēja tev uzbāzties. Vienā upē divas reizes… Māra nepateica teikumu līdz galam, jo Valdis viņu noskūpstīja.
– Man tev kaut kas jāsaka. Vienkārši klausies manī, labi? Valdis nosēdināja savu mīļoto uz soliņa.
– Māra, es tevi joprojām mīlu. Bet saproti mani, es tev pagaidām neko nevaru dot. Pēc mātes nāves esmu palicis bez mājokļa un darba. Tā sanāca. Tagad esmu bezpajumtnieks. Es nevaru dabūt darbu, mani nekur neņem strādāt. Es negribu, lai tev būtu jācieš tāda dzīve.
Māra klausījās Valdī, un kad viņš beidza runāt, viņa sāka skaļi smieties. Puisis nesaprata, kas noticis.
– Nu tu dod!. Kāpēc man vajadzīga tava nauda? Tātad, Valda kungs! No rītdienas tu esi pieņemts darbā! Es tevi aizvedīšu!
Nesapratu? Valdis stāvēja un lielām acīm skatījās uz Māru.
– Valdi, man nav vajadzīgas finanses. Tētis man novēlēja savu celtniecības uzņēmumu. Bet man nepatīk to visu darīt. Es vienkārši gribu būt sieva un viss. Tas nav mans, saproti?
Drīz jaunieši sāka dzīvot kopā un apprecējās. Abiem piedzima divi bērni. Valdis kļuva par Māras tēva uzņēmuma direktoru. Vīrietim izdevās attīstīt savu biznesu un padarīt to veiksmīgu un plaukstošu. Viņam atkal bija ģimene un viņš dzīvoja tās labā. Visa ģimene regulāri apmeklēja kapsētu un sakopa Māras meitiņas un Valda mātes kapus.
Ļasot šo stāstu, man personīgi asaras bira aiz aizkustinājuma. Bet kā tev patika šis notikums? Laipni aicināts dalīties savās pārdomās komentāros!