Skarbi, bet godīgi: Raimonds Pauls svētku laikā nesaudzē ne sevi, ne citus

Ko cilvēkam patiesībā vajag? Pirmkārt – stabilu darbu un iespēju ar savu darbu godīgi nopelnīt iztikai.

Ja šie pamati ir sakārtoti, tad arī viss pārējais dzīvē pamazām nostājas savās vietās. Ar šādu lakonisku, bet tiešu atziņu īpašā gada nogales sarunā TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” dalījās izcilais latviešu komponists Raimonds Pauls.

Tuvojoties gadumijai, Maestro necenšas izskaistināt realitāti un neslēpj savu kritisko skatījumu – viņa sacītais ir skarbs, bet godīgs, liekot aizdomāties par sabiedrības pamatvērtībām.

Maestro asi kritizē pārmērīgo birokrātiju valstī un neslēpj vilšanos par spilgtu, spēcīgu personību trūkumu Latvijas politikā.

Runājot par labklājību un sabiedrības attīstību Latvijā, komponists tomēr nezaudē cerību un saglabā sev raksturīgo optimismu. Viņš uzsver, ka latviešu tautai piemīt kāda īpaši vērtīga rakstura iezīme – spēja izdzīvot un pielāgoties pat vissarežģītākajos apstākļos.

Pēc Maestro domām, tieši šī izturība un iekšējais spēks ir tas, kas gadu gaitā ļāvis latviešiem pārvarēt grūtības un turpināt iet uz priekšu, neskatoties uz politiskajām un ekonomiskajām problēmām.

Kā spilgtu piemēru viņš min gadījumu no personīgās pieredzes – Maestro stāsta, ka viņa meita Anete reiz nopirkusi ābolu ievārījumu, kas viņam atstājis īpaši spēcīgu iespaidu. Vēlāk izrādījies, ka šo ievārījumu gatavo pavisam vienkārša sieviņa Limbažos.

“Tur āboli ir sagriezti ar visiem kātiņiem un sēklām, bez liekas smalkuma, bet ar patiesu rūpību,” stāsta Pauls.

Rezultāts esot bijis tik izcils, ka viņš to dēvē par īstu gardumu – tik garšīgu ievārījumu Maestro atzīstamies neesam baudījis jau ļoti sen.

Šis piemērs viņu vedina uz pārdomām par veselā saprāta trūkumu sistēmā – vai tiešām no šādas tantiņas, kas ceļmalā pārdod savus ābolus vai ķiršus, būtu jāprasa nodokļi, tā vietā, lai novērtētu viņas darbu, uzņēmību un ieguldījumu vietējā dzīvē?

“Nu lai viņa pārdod!” emocionāli pauž Maestro. “Tas taču ir viņas iztikas avots, no tā viņa dzīvo. Bet nē – uzreiz kādam ir jālien virsū ar saviem nodokļiem!” Ar šiem vārdiem Raimonds Pauls asi nosoda Latvijā valdošo pārmērīgo birokrātiju, kas, viņaprāt, nereti apspiež vienkāršu cilvēku iniciatīvu un vēlmi godīgi strādāt. Vienlaikus viņš kritiski vērtē arī spilgtu personību trūkumu Latvijas politikā.

“Velns parāvis, paskatieties uz tiem, kas tagad raujas pie amatiem,” sašutumu neslēpj Maestro. “Agrāk mēs vismaz zinājām, kas viņi ir. Kultūras ministrs bija vai nu arhitekts, vai režisors, kaut vai – piedodiet – nožēlojams komponists, bet viņam vismaz bija reāla saikne ar nozari.” Pēc Paula domām, toreiz amatos nonāca cilvēki, kuri kaut ko patiesi saprata un juta atbildību par jomu, kuru pārstāvēja.

Šodien, kā uzsver Maestro, šādu personību arvien vairāk pietrūkst. “Nu nav mums to personību,” viņš secina. “Premjerministram personībai ir jābūt – tas ir obligāti. Vai mums tāda ir? Jābūt jau vajadzētu.” Taču, no kurienes šādi cilvēki rodas, Maestro saka ar rūgtu ironiju – to, vella viņš zina.